Svešās planētas sūtņi

Pcc pusstundas, tērpušies vateņos, uzlikuši mugursomas, ar slēpju nūjām rokās mes bijām gatavi sākt ccļu augšup uz kalna virsotni, bet majors Pjoriškins deva pēdējos norādījumus šoferim Mišām:

—   No mašīnas neaizej ne soli! Ja gribēsi pagulēt, liecies uz sēdekļa! Vislabāk sēdi un lasi. Karabīni neaiztiec. Skaidrs?

—   Tieši tā, biedri major, skaidrs! — noskaldīja Miša.

Un tad sākās mūsu ceļš uz sopkas virsotni.

Sākumā nogāzes pacēlums bija neliels. Mēs soļojām rindā cits aiz cita gar dziļu gravu, kuru varēja uzskatīt par plaisu ļoti biezajā lavā un kuras dibenā bija saaugušas milzīgas nātres un, līksmi čalodams, tecēja snieg- udeņu strautiņš. Vairākus kilometrus nogājuši, mēs vēl jutāmies stipri, mundri, pašpārliecināti un pat sarunājāmies.

Pagāja divas stundas, un mūsu sarunas aprāvās. Kāpums tagad bija kļuvis ievērojami stāvāks. Mums priekšā gandrīz pašā zenītā ietiecās sarkanbrūnā Adairas sopkas konusa nogāze. Nekad nebiju domājis, ka alpīnisms ir tik grūts sporta veids. Nē, mēs nerāpāmies pa apledojušām klintīm, nevilkāin cits citu virvē, ik brīdi riskējot nogāzties no kilometru liela augstuma. Nē, tas mums nebija jādara. Bet vai jums kādreiz ir nācies rāpties augšā lielā graudu kaudzē? Mūsu kāpšana Adairas sopkā visvairāk atgādināja šādu rāpšanos labibas graudu kaudzē. Šķembas — gan sīkas kā smiltis, gan prāvākas kā grauts oļi — šķīda un bruka zem kājām. Pēc katriem diviem soļiem, ko spērām uz priekšu, pusotra soļa paslīdējām atkal atpakaļ. Milzīgie, saplaisājušie lavas bluķi, ko skāra birstošo sīko šķembu lavīna, sāka draudoši kustēties un slīdēt lejup. Viens no šādiem bluķiem — pamatīgas kumodes lielumā un vairāk noapaļots nekā citi — pēkšņi izkustējās no vietas, aizripoja garām Ginzburgam, kurš metās sāņus, un, augstu palēkdamies, traucās lejup, raudams sev līdzi veselus mazāku akmeņu mākoņus. Uzpūta ledains vējš, atnesdams puvušu olu sinaku — sākumā tikko jaušamu, tad arvien stiprāku un jūtamāku.

— Vulkāniskie izgarojumi, kaut velns tos parautu! — šķaudīdams paskaidroja majors Pjoriškins un tūlīt mūs nomierināja, sacīdams: — Te vēl nekas, tīri ciešami, bet ka būs augšā!…

Ap divpadsmitiem Pjoriškins pavēstīja, ka pienācis laiks atpūsties. Mēs iznācām plašā, ar sniegu klātā laukā un apsēdāmies uz akmeņiem, kas rēgojās ārā no apledo jušās sniega garozas. Es palūkojos augšup. Ap krāteri sa- sastingušās lavas bluķi šķita tikpat tāli, kā raugoties np apakšas, no mašīnas. Toties no šejienes uz leju pavērās brīnišķīgs skats. Gaiss bija dzidrs un tīrs, mēs redzējām ne tikai lavas lauku, plakankalni un mūsu pilsētiņas raibo plankumu, bet arī sopku rindas, tumšos dūmus virs Pav- lopetrovskas līča un aiz tā tēraudpelēko okeānu, kas blāvi vizēja saulē.

Mēs visi ļoti nogurām, pat majors Pjoriškins. Visi, vienīgi Strokuļevs ne. Kāpšanas laikā viņš allaž bija visiem priekšā, laiku pa laikam apstājās, lai pagaidītu mūs, un reiz pat neizteiksmīgā, ķērcošā balsī uzsāka kādu idiotisku dziesmiņu. Strokuļeva dziesmu repertuārs bija pazīstams visā brigādē, cik labi, ka Adairas sopka3 tuvumā nav nevienas dzīvas dvēseles!

Atpūtas vietā klusēdami grauzām sausiņus un iedzērām nedaudz ūdens. Strckuļevs ložņāja apkārt un klikšķināja fotoaparātu. Pjoriškins skaļi sūca rafinēta cukura graudiņu. Koļa kritiski aplūkoja savu zābaku zoles, laiku pa laikam ar skatienu izmērīdams attālumu līdz sopkas virsotnei…

Pulkstenis bija jau gandrīz trīs, kad mēs beidzot nokļuvām pie mērķa. Strokuļevs, pārkāries pāri lavas atlūz- nim, uzvilka mūs citu pēc cita augšā, un, smagi elpodami, mēs saspiedātnies krātera malā. Vējš dzenāja tādus kā dūmu, kā miglas lēverus, pretīgi smirdēja kaut kādi izgarojumi.

Cēlās migla. Tā strauji slīdēja augšup. Laiku pa laikam, kad miglas auts sašķīda, atklājās brīnišķīga kalnu, zaļo ieleju un okeāna panorāma. Taču mēs bijām tā pārguruši, ka skaistā ainava mūs vairs neinteresēja. Tikai pēc nelielas atpūtas saņēmāinics un piclīdām pie kraujas, lai ieskatītos krāterī.

Tieši tādu es biju iedomājies ieeju ellē. Zem mums rēgojās bezdibenis vairāku desmitu, varbūt pat simtu metru dziļumā. Tā sienas un plakanais dibens bija dzeltenīgi pelēkā krāsā, tas šķita tik neglābjami izsusējis un bez kādām dzīvības pazīmēm, ka man tūlīt sagribējas dzert. Goda vārds, šeit pat fiziski bija jūtams pilnīgs ūdens trūkums. No neredzamām spraugām un plaisām krātera sienās un dibenā pacēlās smirdošas sēra tvaiku strūkliņas. Brīžam izgarojumi piepildīja visu krāteri un aizsedza tā pretējo malu.

Strokuļevs pēdējo reizi pielika pie acīm fotoaparātu, noklakšķināja slēdzi un, cerīgi lūkodamies uz majoru Pjoriškinu, teica:

—   Ja varētu tur nolaisties…

Pjoriškins tikai nosmīnēja un sāka meklēt kabatā cigaretes. Koļa domīgi iespļāva krāterī. Mēs ieinteresēti vērojām siekalu kritienu, kamēr tās nozuda skatieniem. Uzkāpšana sopkā bija pabeigta. Tagad atlika izpildīt vēl šādas tādas formalitātes.

Majors Pjoriškins noņēma mugursomu, izvilka no tās divas smagas, melnas kārbas — dūmu sveces.