Svētītais ledus. Nemirstīgo vēlmes

“Jūsu vārdiem ir noteikta nozīme, bet es esmu pieradis pie citām sociālajām normām un noteikumiem un nevaru pieņemt, ka tas var būt noderīgi un dažos gadījumos pareizi. — Serams drūmi atbildēja.

— Tiesi. Man patīk. — viņa apmierināti pasmaidīja. "Kaora, ja tu sāpināsi meiteni, es pateikšu savam vīram."

– Šeit ir gredzenota sēpija. Es iešu, lietas mani negaidīs. Bet paturiet prātā, ka es negrasos mainīt savus plānus. — Viņš pacēla glāzi un, iedzēris pēdējo malku, atvadījās un aizgāja.

— Labi, tas ir saprotams, bet ko jūs, puiši, trenējāties? Bez pieredzes neviens nevarētu virzīties tālāk par augšējo slāni. Tātad jūs zināt, kā darīt šādas lietas. — Vilīnas nomācošais skatiens bija vērsts uz Zaru un Elzu.

— Bija interesanti. Viņš atver, es būvēju. — Zārs paraustīja plecus.

Uz priekšlikumiem nolīgt transportu vai sūtīt līdzi apsargus, Viliņa saņēma kategorisku atteikumu. Beigās Ardānu nesa Zārs, bet Mirelam palīdzēja Rens. Īrisa gāja blakus puišiem un lidoja savās domās, bet, sastopoties ar interesantāko, viņa uzdeva jautājumu, kā patiesībā viņi viņus atrada. Aplūkojot nejauši pļāpājošo grupu, atbilde nāca pati par sevi, Āri nolēma neiedziļināties šajā jautājumā un beidzot pieskārās tai, kas, viņasprāt, aktuālai tēmai.

Īrisa teica Darenam, ka viņam vajadzētu būt tiešākam un neatlaidīgākam, jo Mirelle nekad savā dzīvē nepieņems viņu attiecības par velti, un viņai bija nepieciešama pamatīga satricināšana.

"Ar raganām tas var maksāt jums galvu." — Elsu jokoja.

— Es zinu. Man jau ir bijis laiks pajautāt, kā jums šeit viss darbojas, un esmu ļoti pārsteigts. Man viņa vienkārši… ļoti patika. — viņš teica un klusi iesmējās pēc saviem vārdiem. — Kura sirds pukstēja? Un es domāju, ka tu guli, mans mānīgais. Viņa lika man to pateikt un pat nepacēla ne uzaci. Cik nežēlīgi! Guli, — viņš noskūpstīja viņas templi, — mēs drīz būsim akadēmijā.

— Vai kāds ir izdomājis, kā mēs tiksim iekšā? — Zārs mērķtiecīgi noskaidroja. — Varbūt kāds pavisam nejauši aizmirsis aizvērt logu? Mēs nemaz nedomājām par to, kā mēs atgriezīsimies.

"Man ir iespēja, bet man jānāk tuvāk logam." — Irisa viņiem teica.

Ložņādama cauri zaļajiem krūmiem un cenšoties palikt citiem pilnīgi nepamanīta, princese mēģināja sazināties ar savu nedzirdīgo paziņu. Lapsa, kura tobrīd saldi gulēja, sāka traucēt īrisa balsi, un par savu ārkārtīgo neapmierinātību dzīvniekam tomēr nācās pamest snaudu. Lūgums tika uztverts ārkārtīgi specifiski, jo saimniece, kas rāpās pa loga atvērumu, bija kaut kas jauns, un viņam nebija saprotams, cik tālu turpmāk varētu stiepties viņas pieļaujamības robežas.

Visiem par izbrīnu durvis atvērās diezgan ātri, un objektīvi visgrūtākais viņiem bija neiekrist acīs, taču, pateicoties maģijai, viss izdevās lieliski. Kad visi bija iekšā, Irisa aizslēdza atvērto logu, un Elsu nolēma pārtraukt istabas klusumu:

— Mums laikam vajadzētu iet. Šodien izdevās nenonākt cietumā, satikām šīs valsts ēnas slavenības un pārkāpām pāris hartas punktus. Man šodienai piedzīvojumu pietika, vairāk prāts nevar izturēt. — viņš teica un izvilka brāli, kurš nepiekrita šādam iznākumam.

Nolēmuši, ka abām kritušajām meitenēm labāk nakšņot kopā, pūķi noguldīja Ardānu un Mirelu vienā gultā, cenšoties viņas nepamodināt. Īrisai bija tikai laiks pamanīt, kā pirms aiziešanas pūķis vēlreiz maigi noskūpstīja raganu uz pieres un aiz sevis aizvēra savas istabas durvis.

— Man ir viens jautājums. Kā tu atvēri logu? Vai jūs varat mijiedarboties ar objektiem noteiktā attālumā? — Serams jautāja.

"Drīzāk sadarbojieties ar savu pazīstamo personu." — viņa čukstēja.

Noslēpt Lapsas klātbūtni nebija grūti, taču diezgan bezjēdzīgi, tāpēc Īrisa neredzēja iemeslu to slēpt no puišiem.

— Pazīstams? Vai esi pārliecināts, ka neesi ragana? — Rens brīnījās. — Vai arī tāpēc, ka esat māsas? — Serams teica nedaudz padomājis.

— Jā, kaut kas līdzīgs ģimenes tradīcijai. Fortūna man tikai šausmīgi uzsmaidīja, un es ieguvu mājdzīvnieku…” Irisa nodrebēja no pieskāriena viņas kājai. — Un šeit, patiesībā, viņš ir.

“Cik ātri meitene izaugusi, vēlos vakaros uzrodas ne viens vien. Uzreiz atvedu vēl divus. Kāda nelaime." "Īrisai bija smieklīgi to dzirdēt no kāda, kurš katru pavasari pavada apkārt pēc pirmā kaķa, ar kuru viņš saskaras." Par laimi, pa pili vai tās apkārtni skraidīja mazi melni mestizi, taču mājiens uz zināma veida neatbilstību varēja maksāt dzīvību. Labi. Nu, varbūt vismaz pirkstu? — “Vai nevarētu nopietnāk uztvert izvēli un atnest kādu skaistāku? Vai arī zem tuvākā žoga, kur jūs tos izraka, nebija neviena cita? Es jau dodos prom. Es nevēlos kavēt tavu zinātkāri. Bet es joprojām ceru, ka šīs ir tikai īslaicīgas attiecības, un es viņus šeit vairs neredzēšu. — Ari iesitot pa augšstilbu ar īso asti, viņš izrādījās un devās uz saimnieces istabu, kurai, kā parasti, bija jāizvairās no ieskriet vilnas ligzdā uz palagiem un spilveniem.