Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Tibidohsas “tumšo” priekšnieks apmulsumā savicināja rokas, iespiedzās un nogāzās uz muguras. Šai mirklī viņš ārkārtīgi līdzinājās krunkainam krupim.

Vaņa pieskrēja pie Taņas un apskāva viņu.

- Es visu atceros, itin visu! Es neatdošu tevi šiem pre-tekļiem!

- Lai nolādētas šīs cilvēku jūtas! Viņš norāvies no mana āķa! - šņāca Sērga del Torte. Viņa palūkojās uz Medūziju. - Zombij, vai tu mani dzirdi?

- Jā, kundze! - atsaucās docente Gorgonova.

- Nogalini puišeli! Nekavējies! Meitēnu neaiztiec! Viņa man vajadzīga dzīva!

Medūzija nāca tuvāk.

- Bēdz! Es viņus aizkavēšu! - Vaņa pastūma apjukušo Taņu aiz kolonnas turpat blakus un pats pieliecies aizskrēja aiz nākamās.

Pēc mirkļa vairākas Medūzijas izšķiltās cīņas dzirkstis ietriecās kolonnā, aiz kuras slēpās Vaņa. Akmeņi bira lejup. Vaņa centās atšaudīties, lx±t viņam nebija pa spēkam pieveikt tāda līmeņa burvi. Profesoru Plaktu viņam izdevās dabūt gar zemi vienīgi tāpēc, ka tas negaidīja uzbrukumu.

Docente Gorgonova bez īpašas piepūles ar savu apmetni atsita visas Vaņas dzirkstis, vienlaikus šķildama savējās. No viņas triecieniem marmors drupa kā cepumi. Viņas gredzens nepacietīgi sprakšķēja, raidot arvien jaunus un jaunus burvju šāviņus.

Vaņu glāba vienīgi tas, ka viņš visu laiku skraidīja un slēpās aiz kolonnām.

- Skrien! Nu ko tu stāvi, skrien uz tiltiņu! - viņš kliedza Taņai. - Un ko tu šauj garām, krokodiliene tāda? Tālskati mājās aizmirsi, vai? Nu, nožāvājies, tēmē!

Medūzija, sašutumā pietvīkusi, kaut ko nomurmināja. No viņas gredzena izlidoja vienlaikus divas dzirkstis. Viena aiztraucās pie Vaņas, novērsdama viņa uzmanību, bet otra pa to laiku nemanāmi aplidoja apkārt kolonnai un ietriecās viņam mugurā.

Vaņa iekliedzās, nokrita un pūlējās aizlīst aiz kolonnas.

- Labs trāpījums! Un tagad piebeidz viņu! - komandēja Sērga del Torte.

Medūzija nesteidzīgā gaitā piegāja pie Vaņas un pacēla gredzenu.

- Tagad tev gals klāt, pienapuika! Manām burvestībām

nav iespējams pretoties. Pacentīšos, lai tu nomirsti ātri... -

viņa teica.

>

Apjautusi, kas tūlīt notiks, Taņa beidzot atguvās.

- Stāvi! Neuzdrīksties viņu aiztikt! Ja ne, es izšķaidīšu tavu saimnieci! - viņa iekliedzās. Izlēkusi no paslēptuves, viņa pacēla roku ar Teofila Grotera gredzenu.

Gredzens bija notēmēts uz Melno Kubu, kura sešās skaldnēs atspoguļojās Sērga del Torte. Medūzija apmulsusi sastinga.

- Ko man darīt, kundze? - viņa vaicāja.

- Es taču teicu: piebeidz puišeli! - Sērga del Torte atkārtoja pavēli. - Bet nē, pagaidi! Lai viņa šauj pirmā, tā būs pat labāk.

Taņa jau gribēja izšķilt dzirkstis, bet pēkšņi sajuta asu šaubu dūrienu. Kāpēc Sērga vēlas, lai viņa šautu pirmā? Ak jā, spogulis! Kubs taču sastāv no spoguļiem! Vai tas nenozīmē, ka jebkura uz to raidītā burvestība atspoguļosies tajā un atgriezīsies pie Taņas?

Tieši tā arī notiks. Burvestība trieksies viņā no visiem sešiem spoguļiem un pakļaus viņu Sērgai. Vai tas pats nebija noticis ar Medūziju un Blaktu? Šie pieredzējušie burvji, pirmo reizi iekļuvuši Izgaistošajā stāvā, droši vien centās Kubu iznīcināt - un paši padarīja sevi par zombijiem, ieguldot savā triecienā pārāk daudz graujoša spēka.

Varbūt tāpēc Sērga del Torte bija tik pārliecināta par savu uzvaru?

Medūzija skaļi smējās. Profesors Blakts, atjēdzies no burvju dzirksts iedarbības, bija paslējies uz elkoņiem. Uz viņa plikā, rutkam līdzīgā paura rēgojās pamatīgs zilums.

- Ko tu gaidi, kāpēc nešauj? - ņirgājās Sērga. - Pastei-clzies! Uzdāvā man pāris dzirkstellšu! Лк tu negribi? Ei, zom-biji, man apnicis gaidīt! Nogaliniet puiku!

- Ak tev vajadzīga dzirksts? Še, saņem!

Taņa pieskrēja pie sagrautās kolonnas un paķēra marmora gabalu. Tas bija ļoti smags. Labi vēl, ka viņa bija pagrābusi nevis pašu lielāko, bet tādu, ko spēj pacelt. Atvēzējusi akmeni virs galvas, Taņa gāja pie Kuba. Sajūta bija tāda, it kā viņa mestu piparbumbu pūķa nokaitušajā rīklē.

- Nē-ē-ē! Apturiet viņu! Viņai ir akmens! - atspīdot vienlaikus visos sešos spoguļos, mežonīgi iekliedzās Sērga.

Taņai trāpīja uzreiz vairākas Medūzijas un Blakta izšķiltās dzirkstis. Neviena no tām nepaskrēja mērķim garām. Meiteni caururba drausmīgas sāpes. Bet akmeni vairs nebija iespējams apturēt. Aprakstot gaisā plašu loku, marmora atlūznis jau lidoja uz Melno Kubu. Nost ar burvestībām! Kāpēc gan neatgriezties pie senā, visiem tailoīdiem pazīstamā paņēmiena? “Ķieģelis ir drošāks par pistoli. Tas vienmēr ir pielādēts!” Šis teiciens patika tēvocim Hermanim, vislabākās partijas vislabākajam deputātam.

Taņa nokrita zemē. Kritiena laikā viņa sadzirdēja plīstoša stikla džinkstoņu un Sērgas del Tortes šaušalīgo kliedzienu. Pēc tam virs Taņas sakļāvās necaurredzamas tumsas ezers.