Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Taņa atjēdzās. Visapkārt bija tumsa. Viņa gulēja un nezināja, kur atrodas. Ja nu tāda ir nāve? Vai tiešām viņa jau kļuvusi par Rēgu Karaļa verdzeni un viņš izvēlējies viņai šādu mocību veidu - mūžīgu tumsību? Taņa baidījās pagriezt galvu. Ja nu viņa mēģinās to izdarīt un atklās, ka nekādas galvas viņai vairs nav? Un auguma arī nav? Tikai pēc brīža viņa beidzot saņēmās un pagriezās. Izdevās! Kreisajā pusē neskaidri baloja spilvens. Tas Taņu nomierināja. Tagad viņa zināja, ka guļ gultā. Pakustinājusi rokas, meitene sajuta mīksto pidžamas drānu. Nebija nekādu šaubu: viņa ir dzīva.

Ar grūtībām uzvilkusies sēdus, Taņa aizsniedzās līdz lampai. Iedegās gaisma. Šo istabu viņa nepazina. Uz zema dīvāniņa blakus viņas gultai snauda Babs Jaguns un Vaņa.

Gaisma uzmodināja abus zēnus. Viņi apžilbuši mirkšķināja acis.

- Nē! Kāpēc tu ieslēdzi gaismu? Tu mūs nodosi! - satraukts iesaucās Babs Jaguns, mezdamies izslēgt lampu.

- Nodošu?

- Nu kā tad! Tu taču esi magpunktā. Sardanapals uz visstingrāko aizliedza pie tevis iet. Bet es jau nu zinu, ar kādiem buramvārdiem mana vecmāmiņa aizslēdz durvis. Tā nu mēs šeit ielīdām.

Taņa ar pateicību uz viņu palūkojās. Cik tas ir lieliski, ja tev ir draugi!

- Vai es jau ilgi šeit guļu?

- Trešo nakti. Pāris reižu tu biji atmodusies, bet tikai uz īsu brīdi. Jagei tikko pietika laika padzirdīt tevi ar zāļu novārījumu. Jau otrajā dienā tu sāki atlabt. Bet vēl pāris dzirksteļu - un cauri būtu... Tev paveicās, ka Kubs uzreiz saplīsa! - kautrīgi smaidīdams, teici Vaņa.

- Tas bija izcils blieziens! Ks aizgāju palūkoties! - Babs

Jaguns uzslavēja Taņu. - Ar vienu akmeni saplēst uzreiz sešus spoguļus - tas kuram katram vis neizdotos. Šaubu nav: mana skola!

- Rimsties, lielībniek! - Taņa pasmaidīja, kaut gan tas prasīja piepūli. Galva viņai joprojām plīsa vai pušu, lūpas bija kā no gumijas.

- Kā es nokļuvu magpunktā? Kas mani aiznesa no Izgaistošā stāva? - viņa vaicāja.

- Tevi aizstiepa Medūzija ar Blaktu. Arī mani viņi iznesa, kaut gan es nebiju tik nopietni ievainots. Jau pēc pāris stundām tiku uz kājām, l>et Jage tik un tā piespieda mani veselu dienu novāļāties pa gultu. Ārprāta garlaicība! Labi vēl, ka blakusgultā atkausējās Jaguns. Šausmas, cik daudz ūdens no viņa satecēja! Zobrāvēja arī šo to sajēdz no burvestībām! -Vaņa smējās.

- Bet kāpēc Medūzija ar Blaktu mūs glāba? Viņi taču gribēja mūs nonāvēt. - Nepatīkamās atmiņas lika Taņai noskurināties.

- Gribēja jau gan... Taču ne jau viņi to gribēja, bet Sērga viņus piespieda. Viņi bija tādi paši gūstekņi kā es. Tikai es spēju norauties no Sērgas āķa, 1x4 viņi ne. Kad Melnā Kuba vairs nebija, izgaisa arī ļaunā burvestība. Vai vari iedomāties, kā viņi brīnījās, kad attapās un ieraudzīja, ka atrodas Izgaistošajā stāvā blakus spoguļu lauskām? Medūzija atjēdzas diezgan ātri, bet Blakts... Es pat nobijos, ka viņš sajuks prātā.

- Nebūtu nekāds brīnums. Vai zini, kas šodien darījās garajā starpbrīdī? - Vaņu pārtrauca Babs Jaguns. - Vera Pa-pagaile, uzcirtusies savā smalkākajā blūzē un nomālējusies kā simt pieci tūkstoši indiāņu, visu laiku dzinās Blaktam pakaļ, bet šis slēpās no viņas pa kaktiem... Viņa tomēr atradusi Blakta mīlestības vēstules.

- Vēstules? Vai tad viņš tādas rakstījis? - Taņa negribēja tam ticēt.

Baba Jaguna ausis zobgalīgi ievizējās.

- Protams, ne... Tās uzrakstīja Zārciene. Un nolika tā, lai Vera var atrast. Tu jau zini, kā Kapličovai patīk tādi jociņi.

Taņa vārgi pasmaidīja.

- Starp citu, kā klājas manam kontrabasam? Vai Zārciene vēl nav saskaldījusi to malkā? Viņa jau sen draudēja.

- Lai tik pamēģina! - sašutis izgrūda Babs Jaguns. - Nav jau viņa nemaz tik liela muļķe. Jā, atklāšu noslēpumu -Svilpis O. Lupis sadabūjis tev lielisku lociņu. Tik tiešām lielisku - un pilnīgi noteikti bez jebkādas melnās maģijas. Sar-danapals un mana vecmāmiņa paši pārbaudīja.

- Vai tiešām? - Taņa nopriecājās.

- Kāda mums vajadzība melot? Gribi, tūlīt aizskriešu un atnesīšu. Pa Galvenajām kāpnēm būšu atpakaļ vienā mirklī! - Vaņa pieteicās.

- Pa Galvenajām kāpnēm? Ko tu runā? Tur taču...

Vaņa iesmējās.

- Tu domā Izgaistošo stāvu? Neuztraucies: Neslavis Mel-kulis jau likvidējis visas barjeras un aizsūtījis ciklopus atpakaļ uz sardzes telpām... Tagad tas ir parasts Tibidohsas stāvs. Un nekas vairāk. Visa burvestība bija Melnajā Kubā. Tiesa gan, no tiltiņa joprojām var nozvelties - ja ļoti pacenšas. Bet arī tiltiņš vairs nesvaidās kā jucis.

Vaņa aizdrāzās pēc lociņa, taču tūdaļ pat no gaiteņa atskanēja viņa pārsteiguma kliedziens. Blēdovs ieskrēja atpakaļ istabā un mēģināja aizslēgt durvis, taču nepaguva.

Magpunktā iesoļoja Neslavis Melkulis, Sardanapals, Me-dūzija un Zobrāvēja, bet aiz viņu mugurām rēgojās profesors Blakts, Tararahs un Jage.

Vaņa un Babs Jaguns gribēja palīst zem gultas, bet viņiem neizdevās noslēpties. Iedegās gaisma, un viņos raudzījās daudzi pārmetoši skatieni.