Tikšanās uz Aostas

— Sīs planētas pievilkšanas spēks ļauj aizmirst gadus,— viņš teica, pagriezies pret Ivaru. Pār viņa seju pārslīdēja smaida atēna.

Ivars pamāja.

— Tāpēc mēs šeit izmantojam spārngriežus. Uz Zemes tie nepaceltu … Ja ir vēlēšanās, te var lidot bez jebkādām palīgierīcēm. Kad ir vējš, tikai krietni jāieskrienas. Mēs ar Leu esam mēģinājuši pacelties gaisā un lidināties vējā, atdarinot šejienes putnus.

— Putnu gan ir pavisam maz,— ieminējās Inspektors.

— Visur tā nav . . . Tur, kur mēs dzīvojam . . .— Ivars nepabeidza, atcerējies, ka Lea no rīta bija teikusi: putni jau otro dienu vairs nerādoties.

Uzkāpis paugurā, Inspektors apstājās. Krasts lejā aizliecās plašā lokā, veidodams līci ar izeju uz ziemeļiem. Zem paugura jūrā ietiecās masīvs akmeņu krāvums. Viņā galā tas bija izpostīts — no ūdens rēgojās tikai atsevišķi akmeņi.

— Bez šaubām, tas ir šeit,— Inspektors klusu sacīja. Viņš apsēdās uz nogāzta koka stumbra un ilgi raudzījās uz līci un tuksnesīgo, balto krastu. Līča pludmale bija vēl platāka nekā austrumos pie novērotāju mājiņas. Paraudzījies vērīgāk, Ivars pamanīja krastā savādu, tumšu rakstu, kas it kā spraucās laukā no smilšu apakšas,— kvadrātus, taisnstūrus, gluži kā ar milzu cirkuli novilktus lokus un taisnas līnijas, kuras kā stari no viena

centra aizstiepās uz visām pusēm. Ivars kaut ko tādu vēl nekad nebija redzējis.

Viņš norādīja Inspektoram uz neizprotamajām kontūrām.

— Tā laikam būs mirāža?

Inspektors lēnām papurināja galvu.

— Paliekas no mūsu ciemata . . . Pašreiz ir izdevīgs apgaismojums . . . Smiltīm cauri spīd namu pamati un ielu kontūras . . . Pirms piecdesmit gadiem šeit dzīvoja cilvēki, daudz cilvēku . . . Vai tad jūs nebijāt dzirdējis par šo ciematu?

— Nē.

— Planētu jaunajā vēsturē par to ir minēts, bet ne jau viss . . . Nebūt ne . . . Man stāstīja, ka ciemats pavisam nopostīts, palicis vienīgi mols, tomēr, kā izrādās, smiltis vēl kaut ko ir saglabājušas . ..

«Tik liels ciemats,» Ivars prātoja, «bet mēs pat neko nezinājām. Seit noteikti ir jāorganizē izrakumi. . .»

— Sai vietai nedrīkst skarties klāt,— Inspektors pēkšņi sacīja,— pār to gul lāsts. Tā ir jāaizmirst uz mūžīgiem laikiem. Es arī vēlētos to aizmirst, taču liktenis mani atvedis tieši uz šejieni. Vai tā būtu likteņa ironija?

Viņa balsī skanēja tāds rūgtums, ka Ivars satrūkās:

— Inspektor, kas šeit ir noticis?

— Atmaksa . . . Atmaksa par ļaunumu, kas tika nodarīts Aostai.

— Vai jūs nepastāstītu? . . .

— Man tas ir jādara. Varbūt tad es . . .— Inspektors iekoda lūpu zobos.— Bet vai nav vienalga … Jūs te dzīvojat, jums tas jāzina.— Viņš brīdi klusēja, sakopodams domas, tad, neko neredzošu skatienu lūkodamies kaut kur tālē, ierunājās:— Jau pēc pirmās nolaišanās uz Aostas tās apbrīnojamā pasaule saistīja ne tikai zinātnieku, bet arī laimes meklētāju uzmanību . . . Tolaik kosmosā notika nežēlīga sacensība. Iekams UNESCO vienojās, kādas zinātniskās ekspedīcijas tiks sūtītas uz Aostu un kādi būs to plāni, dažs labs jau bija sācis te iegūt platīnu un dimantus. Jūs pieminējāt raktuves dienvidu kontinentā. Kādreiz te bija daudz raktuvju, platīnu ieguva arī tieši no upju un piekrastu kliednēm. Kalnračiem bija nepieciešama pārtika. Ar to, ko varēja atvest, nepietika. Taču mežos un prērijās bija papilnam dzīvu radību. Sākumā medīja tikai tāpēc, lai iegūtu gaļu. Vēlāk pievērsa uzmanību arī zvērādām un kauliem. Un

tad nu sākās! Es šeit nokļuvu toreiz, kad Aostas kažokādas uz Zemes tika vērtētas dārgāk par zeltu. Zinātniskās stacijas — zinātnieki tādas tomēr šeit bija izveidojuši — tolaik jau bija iznicinātas. Te plosījās «kažokādu drudzis», konkurējošie gangi1 karoja cits ar citu par medību laukiem un iegūtajām zvērādām. Radās un juka laukā «apvienības» un «savienības». Kad tika līdz medījumu sadalei, tie, kas nupat bija sabiedrotie, kļuva par nesamierināmiem ienaidniekiem. Uz Zemes runāja par sadarbību kosmosā, bet šeit straumēm plūda asinis. Tomēr jāatzīmē, ka tāds liktenis jau piemeklēja ne tikai Aostu vien … Tā bija arī uz Zemes, kad izceļotāji no vecās Eiropas atklāja aiz okeāniem jaunus kontinentus.

Es sākumā biju «brīvais mednieks», tad biju spiests pievienoties vienam no gangiem. To vadīja uzņēmīgs un drosmīgs vīrs. Te, šajā līča krastā, bija mūsu bāze un mūsu «galvaspilsēta». Drīz vien tā kļuva par prāvu ciematu. Izspieduši citus gangus, mēs kļuvām noteicēji par veselu puslodi. Mums uzradās pat savs starpplanētu kuģis sakariem ar Zemi. Daudzi «mednieki» nodibināja ģimenes. Sajā ciematā dzīvoja sievietes, bērni . . . Taču situācija sāka mainīties. Pirmos gadus galvenokārt tika medīti lielie mežazvēri — un visvērtīgākais ieguvums bija rindli. To kļuva arvien mazāk. Mēs jau tikai iznīcinājām vien. Kolonijā sākās dumpošanās . . . Man izdevās apvienot neapmierinātos un . . . Vārdu sakot, es tiku par ganga vadoni. Mans priekštecis uzskatīja, ka labāk ir atgriezties uz Zemes. Mums neatlika nekas cits kā pārorientēties uz sīkiem medījumiem . . .— Inspektors pēkšņi apklusa un paskatījās atpakaļ.

— Vai sīkie medījumi bija … viņi ?— Ivars jautāja.