Tikšanās uz Aostas

— Viņi arī . . . Pirmām kārtām tieši viņi, jo viņu ādas bija visvērtīgākās. Drīz vien tās kļuva vēl dārgākas nekā rindlu ādas, lai gan rindlus mēs dabūjām arvien mazāk. Atšķirībā no rindlu medībām, kas vienmēr bija riskantas, «sīkie medījumi» tika iegūti viegli un bez dzīvības briesmām. Tās pat nevarēja saukt par medībām. Mēs viņus gluži vienkārši nogalinājām ar rungām, ar dunčiem, un v i ņ i mira klusēdami, nepretodamies. Mūsu kolonija atkal sāka plaukt un zelt, lai gan uz Zemes apvienotās nācijas tolaik jau bija pieņēmušas likumu, kas

' Gang (angļu v.)—banda.

aizliedza patvarīgi iznicināt dzīvās būtnes uz citām planētām.

Bet mums par Zemes likumiem nebija ne silts, ne auksts. Tomēr atmaksa jau tuvojās. Man jāsaka jums, Ivar, ka sākumā rindli nekad mums pirmie neuzbruka. Ievainoti viņi kļuva ļoti bīstami; ja mednieks nebija piesardzīgs vai viņam trūka pieredzes, tāds nereti pats kļuva par upuri. Taču es atkārtoju — rindli pirmie nekad neuzbruka, kaut ari bija ielenkti. Un tad pēkšņi sākās kaut kas dīvains.

Rindli metās virsū medniekiem, kuri uzglūnēja citiem medījumiem. Kā izrādījās, uz Aostas rindlu nepavisam nebija tik maz. Var jau būt, ka viņi bija iemācījušies bēguļot no mums. Visbiežāk rindli uzbruka no slēpņiem vai arī naktī lauka nometnēm. īsā laikā gāja bojā ļoti daudzi viri, to vidū bija ne mazums vecu un pieredzējušu mednieku. Sacēlās īsta panika. Cilvēki baidījās iziet no ciemata. Pat labi bruņotas mednieku grupas atgriezās tukšām rokām, un itin bieži tās vairs nebija arī pilnā sastāvā. Mēs sapratām, ka mums ir pieteikts karš, un nolēmām dot prettriecienu. Par galveno ienaidnieku uzskatījām rindlus — un tā bija pirmā liktenīgā kļūda . . .

Es tieši tobrīd grasījos lidot uz Zemi ar vērtīgo kažokādu kārtējo partiju. Uz gaisakuģa bija vēl brīvas vietas, un es piedāvājos paņemt līdzi sievietes un bērnus. Ne jau tāpēc, ka mēs baidītos par viņu likteni, bet viņu apsardze saistīja daļu mednieku. Diemžēl daudzas nepiekrita lidot man līdzi, un es neuzstāju. Tā bija otrā liktenīgā kļūda, jo izglābās vienīgi tās, kas aizlidoja . . .

Pārējo es uzzināju tikai tiesā — kad mani tiesāja. Mani arestēja, tiklīdz biju atgriezies uz Zemes. Zvērādas, ko pēdējā gadā ar tādām pūlēm bijām ieguvuši, tika konfiscētas. Man piesprieda ilgstošu ieslodzījumu. Tagad jau vairs nav būtiski, kā mūs izdevās atmaskot — mums bija daudz konkurentu un skauģu. Svarīgs ir kas cits: tiesā es pirmo reizi izdzirdēju par zinātnieku ideju, ka uz mazajām planētām, arī uz Aostas, daži iemītnieki ir saprātīgas būtnes. Bet garajā apsūdzībā tika uzrādīts, ka es esmu vainīgs arī visu uz Aostas atstātās kolonijas locekļu bojāejā. Atklājās, ka drīz pēc mūsu starta no Aostas, kad apvienotā mednieku vienība bija devusies meklēt rindlus, liels to bars — bet varbūt vienība? —

naktī bija uzbrukuši kolonijai. Tikai dažiem cilvēkiem bija izdevies tikt līdz laivām un izbraukt jūrā, bet arī viņi vētrā bija gājuši bojā.

Tie, kui'i palika krastā, krita par upuri rindliem, kas pirms aiziešanas sagrāva visas ciemata celtnes līdz pašiem pamatiem. Bija nonāvēti arī mednieki. Rindli bija uzbrukuši mežā viņu nometnei un iznīcinājuši visus līdz pēdējam.

Bet šeit,— Inspektors norādīja lejā uz līča krastu,— vētras ir paveikušas postījumus līdz galam. Smiltis ir apglabājušas ciemata drupas, un tikai tad, ja saule atrodas izdevīgā stāvoklī, var kaut ko atšķirt. Skatieties, kamēr es stāstīju, saule ir noslīgusi zemāk — un nekas vairs nav redzams.

— Es ievēroju,— sacīja Ivars,— ka kontūras smiltīs izzuda, kad jūs stāstījāt par rindlu nakts uzbrukumu.

— Bet varbūt tur nekas nemaz nebija redzams,— Inspektors nopūties klusu sacīja,— varbūt mums viss tikai rēgojās?

Ivars neko neatbildēja, un nu viņi abi sēdēja un klusēja.

— Tas viss ir ļoti jocīgi,— beigu beigās sacīja Ivars.— Ja rindli spējuši iznīcināt ciematu, tas nozīmē, ka viņu bijis daudz, bet jūs teicāt, ka viņu gandrīz nav palicis, kad jūs sākāt medīt tos . .. mazos . . .

— Arī man tā ir mīkla,— Inspektors piekrita,— tāpat kā šīs pasaules iemītnieku saprāts. Zinātnieki ne reizi vien ir kļūdījušies . . .

— Vai rindli bija plēsoņas?

— Viņus uzskatīja par plēsoņām, lai gan galvot nevaru. . . Viņu gaļa ir ēdama, bet, kad mēs viņus uzšķērdām, kuņģos atradām augu barības atliekas. Un atšķirībā no mums rindli nekad neaprija savus upurus.

— Jā, tas ir ļoti, ļoti savādi,— Ivars atkārtoja.— Rindli pirmie nav uzbrukuši, paši ir iznīcināti, bet piepeši uzradies liels pulks un uzbrucis. Un tad viņi no jauna nozuduši, lai gan neviens viņus nav vairs nogalinājis. Kādi viņi tomēr izskatījušies? Jūs taču, Inspektor, esat viņus redzējis tuvumā?

— Kādi viņi izskatījās?— Inspektors paberzēja pieri.— Tas ir jocīgi, es skaidri iztēlojos, kāda bija viņu āda, spalva, bet kādi bija viņi paši. . . Tūlīt . . .— Viņš

apklusis novērsās un piepeši pavisam citā balsī, kurā skanēja izbrīns un atvieglojums, teica:— Ā-ā, skatieties, kādi viņi izskatījās!