Juniors painteresējās, kāds laiks aiz borta. Gudriniece atbildēja nekavējoties un bez kāda pārsteiguma: tīrs gaiss, silts, viegls vējš… Tas izlūku nez kāpēc īpaši iejūs- moja — vējš, jā? Viegls vējiņš — tas ir kaut kas! Taču, būdams uzmanīgs un pieredzējis cilvēks, viņš atkārtoja jautājumu konkrētāk: vai ir atļauts iziet bez skafandra un elpošanas aparāta? Atļauja tika dota nekavējoties, bez mazākās aizķeršanās.
Tad viņš devās uz lūku. Pasmīnēja, ievērojis, ka šoreiz no priekštelpas netika, kā parasti, izsūknēts gaiss, tāpat kā tas nenotika, atrodoties uz Zemes, jo apkārtējā vide bija normāla, galīgi pieņemama cilvēka eksistencei… Lūkas iekšējās plāksnes nodrebēja, atbīdoties sakustējās, un šaurajā spraugā ielauzās smarža, zemes pavasara smarža, un vēja pūsma cilāja matus. Juniors pamīņājās no vienas kājas uz otru, ar pūlēm atturēdamies no vēlēšanās palīdzēt lēnīgajām plāksnēm — uzspiest ar plecu, pagrūst. Tad — metās uz priekšu.
Viņš apstājās apskates laukumiņā. Un skatījās. Kādu brīdi vienkārši raudzījās. Ne par ko nedomādams. Raudzījās — un viss. Ja viņam agrāk būtu teikuši, viņš nekad nebūtu ticējis, ka tik saldu sāpi var izjust, tikai palūkojoties vien uz šķietami visvienkāršāko.
Jā, viņam vēlāk iešāvās prātā, kad jau bija atsācis domāt, šeit ir tas, kas nepieciešams cilvēkam. Cik maz, izrādās, vajag … Priežu iecietīgais miers. Bērzu garo bižu vieglā šūpošanās. Pelēko apšu lapu mirdzums. Lekna zāle ar biežiem vienkāršu lauku ziedu raibumiem. Tas ir vajadzīgais, viss pārējais — prāta jaukšana un iedomas. Un nospļauties par to, ka tas nav pats izaudzis, bet gan radīts atomlīmenī no matricēm, ko dažās stundās iemiesojusi cilvēkā izdomātā un izveidotā visviltīgākā tehnika. Nav svarīgi, ka tie bija otrās pakāpes produkti vai arī, kā tos Georgs bija nosaucis, — produktu produkti. Vienalga. Tā ir metafizika. Taču tie stāv un šūpojas, un met ēnu. Lai arī spīdeklis ir mākslīgs, toties ēna — īsta, arī siltums ir īsts un klusā šalkoņa, un vēja šalkas — tās jau nu nekādi nav mākslīgas.
Kāpēc gan, nodomāja Juniors, kad tu to pašu redzi mājās, uz Zemes, tad nepievērs tam īpašu uzmanību, uztverot to kā pašu par sevi saprotamu? Tīra psiholoģija, viņš atbildēja pats sev. Pat atgriežoties no reida, kad izsenis neesi neko tādu redzējis un jau iepriekš priecājies, ka gaidāma tikšanās ar to visu, atgriešanās un tikšanās nenotiek uzreiz: ekrānā pieaug Saule, tad parādās un palielinās Zemes piliens, tu lido garām ārējām joslām, Mēnesim, iekšējām joslām, Lielajam Kosmosstartam, kur visbiežāk ar! apstājies. Tur ir daudz kas no Zemes, bet no turienes vairs jau ne viens pats, bet kopā ar cilvēkiem — un arī tie ietilpst jēdzienā «Zeme» — beidzot dodies uz planētu — un pamazām pierodi pie tā, kas tev atklājas katrā nākošajā posmā. Tik daudz no dvēseles atdod tevi sagaidījušiem cilvēkiem, ka pārējam atliek maz, bet šim pārējam — arī bērziņiem tajā skaitā — tam taču jābūt uz Zemes, tu jau iepriekš zini, ka tas ir, bija un nekur nevarēja izgaist, un tu noteikti to visu redzēsi, bet tas, kas pienākas, vienmēr tiek uztverts citādi nekā uzdāvinātais, nopirktais vai atrastais. Šeit tā man ir dāvana, atradums, pilnīgi kas cits, nekā jābūt uz šīs planētas, kur ir nekustīgs gan gaiss, gan arī droši vien laiks. Paldies, Georg, tu mani iepriecēji. Protams, ka iedarbojas arī pats kontrasts ar to, kas palicis viņpus kupola, — ar violeto puskrēslu, tumšajām smiltīm, drūmo vienveidību, no kuras nav tālu līdz cilpai… To visu var jebkurā brīdī ieraudzīt, vajag tikai piemiegt acis, lai netraucē pašu spilgtā gaisma. Taču turp negribas un arī nevajag skatīties, jo šeit, iekšpusē, ir tik daudz kā tāda, kas priecē acis. Kur jūs esat, visi pasaules Kurjeri, kur esat noslēpušies, kāpēc neredzat? Skatieties, kā mēs, cilvēki, dižas civilizācijas pārstāvji, protam vienā acumirklī pārveidot mirušas planētas, tās atdzīvināt, darīt zaļas, ziedošas, priecīgas. Lai arī pašlaik ir pārveidota tikai maza daļa — mēs esam tikko sākuši, tas ir pirmais izmēģinājums, pirmā vēl nepilnīgā konstrukcija, bet kas vēl būs! Nē, Kurjer, man nav kauns ar tevi satikties pat šajā mirklī!
Darīsim tā, piepeši nolēma Juniors. Es neēdīšu brokastis savos kuģa apartamentos. Paēdīšu šeit. Enā zem koka, vējiņā… Un katru dienu visas nākošās trīs nedēļas brokastošu šeit. Iespējams, ka arī pusdienošu un vakariņošu te. Ja sagribēsies, tad arī nakšņošu zem koka, iekārtot guļvietu ir vienkāršāk par vienkāršu, Georgam tā noteikti ir ieprogrammēta — kāds parasts bungalo. Ja jau man ir iznācis tāds nepļ^nots atvaļinājums, tad es to pavadīšu, kā pienākas: pie dabas krūts, pludmalē …