Treršā pakāpe

Juniors, «Anakola» konstruktors un Georgs stāvēja tilpnē. Georgs atradās šeit pirmo reizi un rūpīgi aplūkoja telpas. «Tas man noderēs,» viņš atkārtoja, «lieliski, lieliski.» «Anakola» radītājs nomākts klusēja. Georgs uzlika viņam uz pleca roku. «Jūsu ideja bija asprātīga,» viņš sacīja, «bet mazliet novecojusi. Mūsu laikā nepieciešams operēt ar parītdienas kategorijām.» — «Es no šīs spēles izstājos,» atbildēja konstruktors, «man pietiek vilšanos.» Georgs gribēja kaut ko atbildēt, bet viņa'uzmanību novērsa kāds, kurš bija palicis pie lūkas. Cik varēja saprast., runa risinājās par to, ka kaut kāds uzdevums nebija vai nebūs izpildīts laikā. «Pasakiet viņam tūlīt pat,» nepaceļot balsi, teica Georgs, «ka tieši viņš man deva solījumu un tieši viņam es uzticējos. Mums nav lieka laika. Divi tūkstoši projektētāju un tūkstotis programmētāju nevar gaidīt, kamēr viņš pabeigs. Pasakiet manā vārdā: ja shēmas nebūs gatavas tieši laikā, es viņu izsviedīšu ārā ar tādu troksni, ka apdzīvotajā kosmosā pat visnaivākais cilvēks viņu neņems darbā pat par zālienu kopēju.» Georgs atkal pievērsās «Anakola» konstruktoram. «Es jūs nesaprotu. Jūs izvirzījāt sev mērķi. Cilvēks, kurš izvirzījis sev mērķi un nav spējīgs to sasniegt, nav cienīgs dzīvot. Mērķi eksistē, lai tos sasniegtu.» — «Taču mērķī var arī vilties.» — «Vilties var cilvēks, sapratis, ka mērķis bijis sīks, tad viņš izraugās citu — lielāku, nozīmīgāku par pirmo. Piemēram, es: vispirms gribēju panākt iespējami ātrāku apdzīvoto vietu izveidi kolonijās. Jo tālāk, jo vairāk. Esmu pārliecināts. ka arī jūs atradīsiet. Starp citu, pāris jūsu kabīņu varat atstāt, tās man ar kaut ko iepatikušās.» Konstruktors pamāja: «Ņemiet kaut visas. Tagad tie ir lūžņi. Georg, klausieties, cilvēks taču var vilties arī citu, piemēram, morāli ētisku apsvērumu dēļ.» — «Man ir viena ētika,» atteica Georgs. «Labs ir viss, kas ir labs cilvēcei.» — «Ja tas ir slikti cilvēkam, pat tikai vienam vienīgam?» — «Cilvēce stāv augstāk par jebkuru atsevišķu cilvēku. Jūs domājat par cilvēka ērtībām, bet es — par cilvēd kopumā; rezultāts ir viennozīmīgs.» — «Bet ja cilvēks pats tam nepiekrīt?» — «Tāds ir jānovāc. Kā ikviens, kas traucē.» — «Ikviens?» «Anakola» veidotājs piemiedza acis. Georgs pēc brītiņa atbildēja: «Ikviens. Lai cik grūti tas ari nebūtu. Jāmāk pārkāpt sev pāri!» Juniors klausījās un klusēja. Tikai tagad viņam ienāca prātā — Georga sieva var nolemt, ka viņš ir nobijies, nav uzdrošinājies pateikt to, ko viņa lūdza.

— Nu un velns ar viņu! — Juniors nikni noteica un uzsita dūri uz galdiņa tā, ka uz tā viss palēcās.

To gan darīt nevajadzēja, jo tā bija anormāla uzvedība. Un Juniors uz kuģa bija viens, tāpēc visu laiku atradās visstingrākajā uzraudzībā, arī medicīniskajā. Sēne Gudriniece — ja to kādreiz norakstītu no kuģa, varētu atrast darbu jebkurā, pat augstas klases klīnikā un strādāt tur jebkuru darbu, sākot ar diagnostiku un beidzot ar slimnieku kopšanu. Pašlaik sēne, protams, nepalaida garām iespēju un skaļi paziņoja:

— Testēju nervu sistēmu. Jautājums …

— Nevajag, — Juniors to pārtrauca, — labāk kaut ko iedod, lai varu ciešāk aizmigt.

Gudriniece pasvārstījās. Taču piekrita., droši vien vadoties no tā, ka miegs ir labākās zāles:

— Ieslēdzu hipnoradu …

Apgūlies Juniors nodomāja, ka miegā, kā zināms, laiks tek atpakaļ. Ko tas nozīmē? Ja visu laiku tikai gulētu vien, tad mēs ar Ledu …

Viņš neizturēja. Skaļi iekliedzās:

— Dod spēcīgāk! Ko tu gaidi?!

Tieši tajā brīdī hipnorads iedarbojās un Juniors iemiga, negaidīdams nekā slikta no tā, ka miegā laiks tek atpakaļ. Tātad nav izslēgts, ka daļa no tā, ko esi redzējis sapnī, īstenībā tev vēl priekšā.

* * *

Pamodies Juniors nevarēja uzreiz atgūties. Pēc nenormālās nakts galvā bija palikusi tāda kā viegla migliņa, kas gan ļāva saskatīt priekšmetus, bet izkropļoja to aprises. Sapņos kaut kas rādījās, liekas … Viņš atcerējās un pavīpsnāja. Labi vēl, ka sapnī nebija redzējis Kristālu, kas dejo, apskāvis Gudrinieci. Taču tas nav svarīgi. Gaidāma laba diena. Droši vien aiz borta jau saplaucis dārzs. Par vienu dienu mazāk atlicis līdz startam.

Viņš sakārtojās, kustības bija ne pārāk lēnas un ne pārāk ātras, bet ierastas — normālā tempā. Vajadzēja paēst brokastis, taču tirdīja nepacietība. No iekšienes ieraudzīt to, kas pašlaik atradās vai kam vajadzēja atrasties ierobežotajā telpā ap kuģi, varēja tikai ar videoiekārtām. Pilnīgi noderīgs paņēmiens, taču Junioram gribējās ko citu — pašam ar savām acīm redzēt un pārliecināties. Tam, ko viņš gatavojās ieraudzīt, pat ar visu zinātniski tehnisko nopamatojumu vajadzēja izskatīties kā brīnumam. Bet ar brīnumu jātiekas vaigu vaigā, nevis caur objektīvu.