Treršā pakāpe

Tagad Kombinatoram bija jāpielāgojas telpai zem kupola, kurā tam nāksies darboties. Vai drīzāk zem lauka, nodomāja Juniors, kuram patika vārdu spēles. — Pakļauts lauka iedarbei, tātad «zem lauka».

— Noskaņošanās uzsākta.

Arēji nekas nemainījās, jo vissmalkākā mikrotronu shēmu noskaņošanās notika tur augšā. Tas prasīs noteiktu laiku. Pat uz Zemes, tajā pašā poligonā. Kombinators katru reizi noskaņojās no jauna, jo viņam telpā kaut kas arvien mainījās, lai gan cilvēkiem likās, ka viss palicis pa vecam.

Juniors nodomāja, ka, protams, tas viss ir sarežģīti un dārgi. Daudz vienkāršāk būtu, ja vien Kurjeram kādreiz labpatiktos ierasties, atvest un demonstrēt viņam kaut kādas krāsainās, trīsdimensiju, hologrāfiskās filmas, jo tās dotu nebūt ne sliktāko priekšstatu par to, ko mēs spējam, kad nevis iznīcinām, bet radām. Ja Kurjers būtu bijis viens no mums, mēs arī rīkotos. Taču filmas sniegtu atbilstošu priekšstatu tikai mums pašiem, Zemes iedzīvotājiem. Bet kā lai zina, kāds ir šis Kurjers un visi pārējie? Iespējams, ka viņi uztver pasauli pilnīgi citādi nekā mēs. Un mūsu projekcijas viņiem neko nedos. Viņi vienkārši neieraudzīs nevienu attēlu. Neizjutīs. Taču reāli eksistējošos priekšmetus ieraudzīs, tieši tāpēc, ka tā nav ilūzija, bet realitāte. Tātad pati šī komplicētā situācija un tēriņi ir attaisnoti, jo kas gan mūsu laikos maksā lēti? Ja nu tikai sapņi.

— Noskaņošanās uz objektu pabeigta.

Juniors nodomāja, ka tas ir vēsturisks brīdis. Te derētu orķestris un svinīga uvertīra. Interesanti, vai dievs tas kungs, kad ķērās pie darba, ari izjuta kaut ko līdzīgu? Lai gan, jādomā, jutās daudz neomulīgāk, jo viņa rīcībā nebija tādas mikrotronu tehnikas. Droši vien nebija.

— Uzsākt programmas realizāciju!

Juniors atcerējās, ka pēc šīs komandas bija jānotiek kaut kam tādam, pēc kā viņš pamanīs — ir sācies. Tā bija poligonā, taču tur komandēja Georgs. Tomēr pašlaik nekas nenotika. Kas tad tie par jaunumiem?

— Kāpēc nav uzsākta programmas realizācija?

Acumirklī atsaucās Gudriniece:

— Nav bijis rīkojuma ievadīt programmu.

Un vēl saucas Gudriniece! Vai tad nevarēja pateikt uzreiz? Vai tikai izlikās, vai arī tiešām sēnes balsī ieskanējās ironija? Lai gan, protams, tās ir muļķības, jo sēne nemāk runāt. Varbūt pārraidījusi to paralaukā? Būs jau labi. Esi pateicīgs, ka šeit nav komisijas, jo tad tev nāktos nosarkt.

— Ievadīt programmu!

Atkal nekas nenotiek.

— Apstiprināt programmas ievadīšanu!

— Programma nav ievadīta. Nav skaidra numerācija. Programmas numurētas no nulle nulle viens līdz deviņi deviņi deviņi.

Juniors apdomājās. Kombinators pacietīgi gaidīja, jo tam nekur nebija jāsteidzas. Programmas numurs. Jāpaceļas dzīvojamā korpusā, jāpaņem programmu sējums, jāmeklē un jāizvēlas. Pēc tam jāievada. Nē — pasaules radīšana nav grūta, bet apnicīga gan.

Tomēr pastāv vēl cita izeja. Bez simtiem atsevišķu programmu ir arī kopējās. Trīs programmas, Juniors to lieliski atceras. Tās saucas… tās saucas: pirmā apdzīvoja- mības pakāpe, otrā un trešā. Tajās ir viss nepieciešamais, bet atsevišķās programmas liek lietā tikai tad, kad rodas speciālas prasības.

Tātad — ko mēs pasūtīsim? Vai pastāvēsim uz palmām un pērtiķiem? Nē, nodomāja Juniors, to citreiz. Pašlaik man gribētos kaut ko tādu… mājīgu, ja jau reiz es varu izvēlēties. Palmas nevajag. Lai būtu priedes. Bērzi. Liepas. Ozoli. Apses. Un attiecīgi viss pārējais.

— Ievadīt pirmās pakāpes apdzīvojamības programmu, apakšprogramma «Mērenā josla».

Atkal pauze. Beidzot Juniors izdzirdēja:

— Programma ievadīta un pieņemta.

Viņš gaidīja, ka tūlīt pat…

Atkal nekā.

— Kāpēc nav uzsākta programmas realizācija?

Atbilde sekoja pēc tikko manāmas aizķeršanās:

— Darba apjoma traucējums.

Interesanti! Kāds gan te var būt traucējums?

Viņš nesteidzīgi palūkojās visapkārt. Tad pēkšņi saprata un iesmējās. Jo traucējums — tas bija viņš pats. Kad Kombinators rada, nekam dzīvam, ja vien tas grib palikt dzīvs, nav jāatrodas tā darbības zonā. Pēcāk — cik vēlies. Teču ne tagad.

— Traucējums tiek likvidēts.

Paši likvidējamies, viņš viegli nodomāja. Arī šeit mēs neesam vajadzīgi. Te lieliski iztiek bez mums. Mēs traucējam — mēs aiziesim. Un pat neapvainosimies. Bet neaiziesim tālu un ne uz ilgu laiku. Lai gan to paveiks bez mums, taču mūsu dēļ! Pēc manas vēlmes tiek radīta pasaule un šajā gadījumā — man vienam pašam. Un kāds gan brīnums, ka man pie tā nav jāsvīst, — kaut kam taču bija vajadzīgi cilvēces attīstības gadu tūkstoši, kaut kā dēļ taču dzima diži prāti un ne mazāk diži meistari! Prāts — prast, pat paši vārdi ir blakus… Tieši tādēļ viņi arī eksistēja ikviens savā laikā un savā vietā, lai es pašlaik šeit varētu radīt jaunu pasauli, pie kam pirkstu nepakustinājis, tikai komandēdams.

Tomēr esmu noguris, pats sev negaidīti nodomāja Juniors. Vai par to bija jābrīnās? Uztraukumu bija daudz, bet dienas režīms paliek dienas režīms, turklāt es esmu tikai cilvēks, un cilvēkiem laiku pa laikam jāpaguļ.