Treršā pakāpe

Man sagribējās palmu, un šajā paradīzē būs palmas. Vispār — īstas. Apskatāmas no visām pusēm. Varēs pieiet klāt un pataustīt. Kas veiklāks, varēs pat uzkāpt. Un, ja ūdenī, pieņemsim, peldēs zivis, tad tās būs visīstākās. Tās varēs iebarot. Ķert. Pat cept. Tikai ēst tās nevarēs, bet tāda nepieciešamība neradīsies, jo ēdamā uz kuģa ir gana, pietiks visai atlikušajai dzīvei. Ēst tās nevarēs nevis tāpēc, ka kaut kas neatbilstu ķīmiskajā sastāvā: viss ir kā īsts. Nē jau, pat ne «kā īsts». Vienkārši — īsts. Nevarēs cita iemesla dēļ… Kāpēc tikai palmas un zivis? Ar Kombinatora palīdzību tu vari radīt visu pasaulē. Precīzāk — to, kam ir programma Kombinatorā. Programma ir ļoti plaša. Vesels sējums nosaukumu. Mēs patiesi gatavojāmies īstajai tikšanās reizei ar Kurjeru, lai parādītu, ka arī radīt esam spējīgi vērienīgi, drosmīgi, ar izdomu. Paldies Georgam. Viņa izdomātā un realizētā tehnika, kas bija noslēpta pirmajā tilpnē, dara mūs gandrīz vai dieviem līdzīgus. Gandrīz — jo tomēr viss mūsu radītais būs ne gluži… Vai ne gluži īsts? Jā, droši vien, ka ne gluži. Un ne tikai tāpēc, ka zivis nebūs ēdamas. Bet tāpēc, ka man pēcāk atliek tikai nokomandēt — viss izgaisīs, atgriezīsies izejas punktā, kļūs par smiltīm, gāzi, niecīgiem mikroelementu piejaukumiem … Taču līdz tam brīdim, kamēr pēc manas pavēles mašīna nelikvidēs lauku, — viss eksistēs lauka vissmalkākās, vissarežģītākās kombinācijās, kuras liek elementārdaļiņām dzīvot stingri noteiktā, ieprogrammētā kārtībā, citu vārdu pat nesameklēsi: dzīvot.

Ko tad darīsim — vai nodarbosimies ar pasaules radīšanu? Paveiksim to pirms termiņa: nevis nedēļas laikā, bet, teiksim, divās trijās dienās.

Juniors pavīpsnāja un pakasīja pakausi.

— Nu, nu, — viņš skaļi noteica.

Kā tas notiek, to viņš vairākkārt bija redzējis poligonā. Nav nekā, tukša telpa, tīrs laukums. Dūc pēdējie brīdinā- jumsignāli. Noskan komanda. Un pēkšņi ne no kā rodas gabaliņš pasaules. Ne šķitums, ne hologrāfija, ne arī nedzīvs makets. Dzīvās pasaules gabaliņš. Un tu ieej tajā, aiztiec ar rokām, redzi, dzirdi, saod, dzīvo šajos reālajos apstākļos. Un jau otrā mēģinājuma laikā tu pārstāj sajust tādas pasaules mākslīgumu. Jo viss, kas tajā eksistēja, neizpildīja vis kādas iepriekš paredzētas darbības, bet vienkārši dzīvoja, un tu uztvēri savu acu priekšā visu radīto pasauli vienīgi iespējamā veidā: tikpat reālu kā tu pats.

Ar vienu atšķirību: pagāja kaut kāds laiks, atskanēja komanda — un viss izgaisa. Tu paliki. Un nez kāpēc kļuva neizsakāmi skumji…

Tur jau tas suns aprakts, Juniors sev teica. Pieļausim, ka tu to izdarīsi. Bet, kad pēc trim nedēļām nogatavosies Kristāls un tu to uzstādīsi kuģī, kas būs gatavs lidojumam, tev vajadzēs visu izslēgt, novākt, iznīcināt. Būs žēl. Jo būsi jau paguvis pierast pie jaunās pasaules, ko pēc tavas gribas radījis pirmajā tilpnē novietotais Kombinators. Bet atstāt šādu pasauli šeit nav iespējams — tiklīdz atskanēs tava komanda noturētājlauka izslēgšanai, acumirklī izgaisīs, pārstās eksistēt tevis radītā paradīze, un tu jutīsies kā slepkava, kas iznīcinājis, lai arī mazu, bet veselu pabeigtu pasauli, arī visu to, kas tajā dzīvoja, vai saprati — dzīvoja! — ar kokiem, zivīm un vabolēm, ar visu, kas paredzēts programmā. Vai tas nav pārlieku cietsirdīgi? …

Pagaidi, pagaidi, Juniors apsauca sevi. Ko tas nozīmē — cietsirdīgi? Tie visi taču ir tikai tehnikas produkti.

Bet tie taču būs dzīvi? Kur beidzas ilūzija un sākas dzīve?

Vai zini, Juniors sev pateica, nelauzi galvu. Tu sāc psihot. Apvaldies. Piesargies. Vientulība ir laba tikai nelielās ārstnieciskās devās. Kā inde. Ja par daudz — tad tā ir nāvējoša.

Pagaidām paklaiņosim, Juniors pats sev ieteica. Uzvilksim skafandru. Iziesim ārā, papriecāsimies — ko tur mūsu brontozauri no trešās tilpnes būs sakārpījuši.

Jo citādi patiesi var sajukt no bezdarbības.

1fe * *

Viņš izgāja no remontnodalījuma. Zem papēžiem nodunēja traps. Skafandrs. Ķivere. Sakari ar Gudrinieci. Tīri automātiski, katram gadījumam Juniors tos pārbaudīja.