Treršā pakāpe

Visā šajā tehnikā nekā principiāli jauna nebija, tā drīzāk satrieca iztēli ar visa mašīnu milzuma darbības vienotību un darbu vērienu. Visa sistēma, viss komplekts numurs trīs, veļot sev pa priekšu dārdoņas un liesmu vilni, virzījās, minūtē veikdama vairākus metrus, pa gatavu ceļu, kurš noklājās tai priekšā. Kolonnas beigās rāpoja mucvei- dīgie kriogēni, kas noklātā ceļa temperatūru samazināja līdz tādam līmenim, ka pa to varēja iet ar basām kājām. Tomēr ne jau tāds pārvietošanās veids šeit bija paredzēts — kad komplekta mašīnas bija iedziļinājušās džungļos kādus simt metrus, kuģa kravas celtnis, atkal nolaidies, atļāva izripot uz jaunā ceļa izveicīgam visurgājējam, un tā bija vienīgā mašīna visā komplektā, kuru vadīja tieši cilvēks. Vienīgais cilvēks visā kuģī: pats Seniors.

* * *

— Man bija nepieciešamas dažas stundas, lai tādā ceļā nokļūtu līdz vajadzīgajam punktam, — Seniors stāstīja dēlam. — Un pa visu šo laiku neradās ne mazākais šķērslis, ko varētu uzskatīt par saprātīgu pretdarbību. Es varēju darīt ar mežu, ar visu pianētu, ko vien gribu. Tikai tad, kad biju jau pie mērķa, Kurjers atkal ierunājās. Ļoti mierīgi viņš pateica apmēram tā: «Man ļoti žēl, bet mūsu saruna ir priekšlaicīga. Vajadzēs to atlikt.» Atklāti sakot, es apjuku. Nodomāju, ka esmu viņu nobaidījis. Sāku pārliecināt, ka mūsu varenība viņiem nav bīstama, ka mēs esam humāna, civilizēta rase… Uz to viņš atbildēja: «Pagaidām vēl ne. Bet mēs pagaidīsim.» Es paguvu tikai pavaicāt: «Kad, kur?…» Un izdzirdēju atbildi: «Kad būsim pārliecināti, ka jūs pārvaldāt arī procesa otru pusi.» Un viss.

— Atceros, par to tu ziņoji TI.

— Protams. Bet vairākums pie mums sliecas domāt, ka viņš nobijās un ka viņa vārdi jātulko tā: «Mācējāt nobaidīt — mākiet arī nomierināt.» Kopš tās reizes mēs visur cenšamies rīkoties ārkārtīgi uzmanīgi. No Zindika planētas vispār atsaucām savu misiju. Taču es domāju, ka Kurjeram prātā bija kas cits. Jūs parādījāt, ka mākat dedzināt, viņš man teica, parādiet, ka mākat arī izaudzēt.

— Un tu ar to sāki nodarboties, — Juniors neatturējās nepavīpsnājis. — Tēt, tu esi brīnišķīgs.

— Tā gluži nav. Tad es nolēmu nodarboties ar kaut ko citu. Parādījās «Anakola» projekts. Es atļāvu iekārtot kuģi tā izpildei. Uzradās Georgs ar savu Kombinatoru. Es uzreiz sapratu, kādas perspektīvas tas sola, un atbalstīju viņu. Bet tūlīt pat nolēmu, ka tas nav priekš manis. Jāsāk ar melno darbu, ar izmēģinājumiem, bet es jau esmu gados. Tas ir nākamās paaudzes uzdevums. Tad es palūdzu, lai izsauc tevi. Tiesa gan, es nebiju domājis, ka Georgs savu projektu realizēs tik ātri: viņam taču tikai viena puse bija uz papīra, bet otra — galvā. Taču viņš nav vienkāršs fanātiķis, viņš ir stūrgalvīgs fanātiķis. Daudzi viņu pamet, jo nevar sastrādāt. Taču uz katru vietu, kas atbrīvojas, pretendē divi vai trīs citi, labāki par iepriekšējiem.

— Jā, viņš ļoti ātri tika galā. Jau pilnā gaitā notiek montāža.

— Dēls, tad kāpēc tu esi šeit, nevis uz kuģa?

— Atmetot patmīlību, jāatzīstas — viņš mani vienkārši izdzina. Pateica, ka ārpus tilpnes numurs viens viņš netaisās iziet, bet tur viņam aukles neesot vajadzīgas. Spriežot pēc viņa vārdiem, uz tilpni man ceļš slēgts, jo tā būs aizzīmogota. Mans darbs — tikai pavadīt Kombinatoru pa izplatījumu, veikt dažas pārejas un Re-pārejas, lai pārbaudītu, kā šī viņa viituve iztur ceļojuma smagumu un vai pēc tam tajā vēl var izvārīt zupu. Tāpēc man atradās laiks apraudzīt tevi.

— Tātad tev par to nav nekāda priekšstata? …

— Nē, kāpēc gan. Es biju klāt poligonizmēģinājumos, kad tika realizētas atsevišķas, vienkāršas programmas. Šādas tādas zināšanas sagrābstījos. Citādi jau nedrīkstēja, jo Kombinators pieslēgts pie Gudrinieces, tas ietaupīja milzumu laika, viņiem nevajadzēja izgatavot vadošo skaitļotāju. Bet Gudriniece jau ietilpst manā saimniecībā, te bez manis viņi neko nedrīkstēja aiztikt.

— Tas nozīmē, ka tu viņu vēl .satiksi pirms starta. Pagaidi, nogriezīšu ziedus. Ne tik daudz viņam, kā viņa sievai. Vai tu esi to redzējis?

— Jā, — atturīgi atbildēja Juniors. — Skaista sieviete.

— Un tikai? Nu vai zini…

— Iespējams, ka mUjins atšķirīga gaume.

— Iespējams.,. Starp citu, — Seniors sacīja, — par sievietēm …

— Nevajag, — Juniors drūmi noteica.

— Pacieties. Tu zini, ka es nejaucos tavās darīšanās. Lai gan, kad es biju tavā vecumā, man jau sen biji tu. Bet nav neviena, kam ar laiku tu varētu pateikt to pašu. Lai gan tā ir tava darīšana. Mani šādi jautājumi interesē tikai no profesionālā viedokļa.

— Lūdzu, atšifrē.

— Vai tas tiešām ir nesaprotami? Tu aizlidosi. Ko tu atstāj? Ko ved sev līdzi? Ko vari atrast un atvest jaunu? To nezinot, grūti palaist cilvēku izplatījumā un būt par viņu mierīgam. Tāpēc es aizbraucu pie Ledas.

— Tu?

— Tieši tā — ņēmu un aizbraucu. Nekādi nevaru tevi iepriecināt.

— To es zināju arī tāpat. Es neesmu vainīgs un arī nenožēloju …

— Ko tad tu aizved sev līdzi? Savu brīvību? Bet ko tu ar to tur iesāksi? Uzklausi mani…