Treršā pakāpe

— Un tomēr mēs diez cik labi nejūtamies. Ar mums kaut kas nav lāgā.' Vai tu nekad to neesi matījis? Mēs esam radījuši tehniskā līmeņa ziņā ārkārtīgi sarežģītu civilizāciju. Kāpēc? Mēs par to diez cik dziļi neprātojam, galvenais bija radīt, bet pārējam, pēc mūsu ieskata, vajadzēja nākt pašam par sevi. Tas neatnāca. Pavairojot un sarežģījot mēs kaut ko esam pazaudējuši. Un nezinām — ko. Mēs dzīvojam neparasti sarežģītā pasaules modelī, kuru paši esam radījuši. Vienreizīgi, neattaisnoti sarežģītā. Pasaulei jābūt vienkāršākai, lai tās jēga būtu pieejama ikvienam. Tikai tāda pasaule var būt vienota. Lai ar! cik tas dīvaini, taču šajā mūsu ne nu īsti nelaimē, drīzāk — ne- sakarībā mums pašiem ļoti grūti orientēties. Jo cēloņi meklējami ne jau šīs pasaules modeļa konstrukcijā, bet ikvienā no mums! Katrs no mums ir mazs šīs pasaules nospiedums un nevar tāpat vien ņemt un saprast, kas ir tā. kā vajag, bet kas atkal — nav. Tas daudz vieglāk pamanāms no malas. Ar svaigu skatījumu. Bet, kamēr mēs esam vieni, uz mums nav kam skatīties. Un mēs meklējam to, kurš varētu …

— Tu domā, ka tas tik svarīgi?

— Kā tev liekas, vai cilvēka priekšstati par dieviem radās tukšā vietā? Nejusties vientuļam, lūk, kas viņam bija nepieciešams. Laiku pa laikam kādam paprasīt padomu: vai pareizi rīkojos, vai pareizi saprotu? Dievi pieder pagājībai. Taču nepieciešamība ir palikusi! Un tajā nav nekā pazemojoša vai nenormāla. Tu taču neuzskati par pazemojumu meklēt kāda draudzību vai mīlestību? Cilvēcei kopumā šīs jūtas ir tikpat dabiskas.

— Pagaidi, — Juniors iebilda. — Iespējams, ka tas viss ir taisnība. Bet kāds ir šo domu sakars ar tavu aiziešanu no TI?

— Es palaidu garām Kurjeru. Bet ne savas kļūdas dēļ. Iemesls ir nopietnāks. Savu lomu nospēlēja kaut kas tāds, kas mīt manī pašā, tāds, kas ir katrā cilvēkā. Tā kā potenciālais draugs šoreiz neko noteiktu nepateica, es sāku domāt pats. Un tas man likās tik ļoti svarīgi, ka to nevarēja darīt reidā. Jādomā ir mājās, uz Zemes.

— Nezinu, — noteica Juniors. — Droši vien, ka tas viss ir saprātīgi un nozīmīgi. Taču ne man. Mans uzdevums — atrast. Un vai tad tas ir tik svarīgi — kāpēc? Kāpēc cilvēki izdomāja Kombinatoru? Lai pārliecinātos, ka tas, ko mēs radām, dod mums kolosālas iespējas. Tas, ko mēs radām, ir lielisks. Mēs radām citu Visumu, dažkārt burtiski ne no kā. Varbūt tu teiksi, ka es pārlieku tīksminos par to? Kādēļ gan ne, un no kā būtu jākaunas? Mēs to esam veikuši, mēs mākam to mantot un apliecinām to paši sev, bet, ja satiksim citus, — pierādīsim arī viņiem. Ar tevi toreiz tāpēc nesāka runāt, ka neuzskatīja tevi par līdzīgu: tu biji pārāk nereprezentabii apgādāts. Mēs esam spējīgi uz kaut ko vairāk.

— Abi jūs ar Georgu — pār vienu kārti metami, — Seniors noburkšķēja, liekas, šauboties, vai vērts sarunu turpināt. Beigu beigās viņš tomēr piebilda: — Nezinu, vai tas ir bijis tā, kā tu iztēlojies. Man liekas, ka visa notikumu gaita vedina domāt citādi. Viss sākās ar to, ka mani izsauca caur paralauku — ļoti precīzi un nepārprotami. Tu taču pazīsti stāvokli, ko izsauc tādā veidā: neparasts iekšējs saspringums un pilnīgs ķermeņa atslābums. To nevar sajaukt ne ar ko citu.

Juniors pamāja. Šo stāvokli viņš zināja lieliski.

— Viņš man paziņoja, ka ir gatavs ar mani runāt, ja es varu uzstāties kā civilizācijas reprezentētājs. Es atbildēju, ka neesmu viens no visautoritatīvākajiem. Viņš atteica, ka saprot to, bet sarunāties ar tiem, kas atrodas uz Zemes, ir grūti: pārāk daudz sakaru traucējumu, — un ka sarunai ar mani būs iepriekšējs raksturs. Protams, es piekritu. Viņš iedeva man Antoras koordinātes. Pietuvojies tai, es pārliecinājos, ka signāls tiešāk nāk no turienes, lai gan no augšas nekādas ekspedīcijas apmešanās pazīmes neievēroju. Taču signāli nāca no viena noteikta punkta. Un viņš palūdza mani nosēsties uz Antoras.

Seniors brīdi paklusēja.

— Tu taču esi bijis tur. Vēlāk.

— Jā. Redzēju «Seniora stigu».

Seniors sabozās.

— Par stigu nevajag. Pienāks laiks ari tai… Ar vienu vārdu sakot — ja tu tur esi bijis, tad sajēdz, ka uz Antoras nevarēja atrast ne pleķīti zemes, uz kurai neaugtu velns zina kas.

Runā, ka visi botāniķi sapņo pēc nāves nokļūt tieši tur. Dzīves laikā tas izdodas tikai dažiem izmeklētajiem.