Treršā pakāpe

Seniors atstiepa muguru, jo saruna notika dārzā, atbalstījās uz kapļa.

— Mani saprast nav grūti. Es tikai nevaru sajēgt, kāpēc tas tevi tā satrauc. Kā redzi, es atrodos pilnīgā drošībā, dzīvoju veselīgu un tikumisku dzīvi.

— Hm, — noburkšķēja Juniors.

— Tieši tā, — atteica tēvs. — Tikumisks, bet veselīgs dzīves veids. Tev to ir grūti saprast: tavā vecumā, kad vēl tālu līdz četrdesmit, tikumība nekotējas. Tu tomēr vari lidot ar pilnīgu pārliecību, ka pēc atgriešanās atradīsi mani šajā pašā vietā.

Taču šoreiz Juniors bija stingri nolēmis neatkāpties.

— Klausies, — viņš sacīja, — pamēģini izturēties pret mani nopietni. Iespējamais tikšanās rajons ar Kurjeru ir noteikts diezgan precīzi, un man ir iespēja pirmajam uzsākt meklējumus.

— Tikai necel degunu gaisā, — tēvs brīdināja. — Un, kā ir rakstījis kāds sens manis cienīts autors, labāk teikt nevis «es paveikšu», bet gan «es paveicu».

Pamācību Juniors palaida gar ausīm. Tēvam patika lasīt morāli.

— Tas nozīmē, — turpināja dēls, — ka man jābūt gatavam uz jebkuru pārsteigumu. Neviens taču nezina, kā noritēs kontakts ar Kurjeru, ja tāds notiks. Un svarīgs ir katrs sīkums.

— Dažkārt, — tēvs atzīmēja, — tu spried gluži jēdzīgi.

— Neapvainojies, bet man ir aizdomas, ka tava rīcība pēdējā laikā — gan tas, ka tu aizgāji no TI, gan tavas botāniskās aizraušanās — saistīta tieši ar Kurjeru.

— Domāt nevienam nav liegts, — nesatricināmā mierā atteica tēvs. — Es neslēpju neko no tā, kas tev varētu noderēt. Tu dodies meklējumos daudz labāk ekipēts nekā savā laikā es. Ja man toreiz būtu bijis kravas telpā Kombinators, iespējams, ka tev pašlaik nenāktos meklēt to, ko es toreiz pazaudēju.

— Tātad te tomēr iejaukts Kurjers!

— Es to nenoliedzu.

— Vai tevi aizskar tas, ka viņš toreiz nevēlējās ar tevi sarunāties?

— Varbūt es arī apvainojos, bet ne uz ilgu laiku. Pēcāk sāku domāt. Un nonācu pie dažiem slēdzieniem. Tos, kas varētu noderēt, es izklāstīju. Tie, ko nepateicu, attiecas tikai uz mani.

— Vai viens no taviem slēdzieniem iemiesojās Kombinatorā?

— Kombinators nepieder man, bet Georgam. Viņš sāka strādāt šajā virzienā ilgi, pirms mēs uzzinājām par Kurjeru. Taču man ienāca prātā, ka mēs varētu izmantot viņa pētījumus, lai nodibinātu kontaktus. Ne jau atrast Kurjeru ir galvenais — tu zini, ka viņš pazib ne jau tik reti. Galvenais — lai viņš iegribētu ar tevi sarunāties. Stāt! Ko tu dari!

Juniors neizpratnē atskatījās. Viņš bija tikai pakāpies soli atpakaļ.

— Bet tu neredzi, ko? Aug taču! Bet tu gandrīz vai ar papēdi uzkāpi.

— Tēt, — pēc iespējas mierīgāk teica Juniors, — vai kaut kāda zāles kušķīša dēļ ir vērts tā uztraukties? …

— Tā nav zāle, bet paparde. Tu pamēģini, izaudzē uz šiem akmeņiem kaut vai smilgu.

— Vai tu patiesi nevarēji atrast labāku zemi?

— Labāku? — pārvaicāja Seniors. — Uz labāku jau jebkurš muļķis … Nē, tu uz akmens, uz kaila akmens… Tā ka, dēliņ, esi uzmanīgāks. Lai arī tavs tēvs ir untumains, veču untumus vajag cienīt. Jā, par ko mēs runājām?

— Par secinājumiem, kurus esi paturējis sev. Es saprotu, ka tie ir, tā teikt, tavs personisks īpašums. Taču es tomēr esmu tavs dēls.

— Un mantinieks, — pavīpsnāja Seniors, — un pretendē … Man jau nav žēl. Atvaino, bet es tikai baidos, ka tev tie nederēs. Labi jau… Pamēģini kādreiz padomāt: kāpēc mēs tik alkatīgi esam pieķērušies pavīdējušai kontakta iespējai, kāpēc tik neatlaidīgi meklējam?

— Tas taču skaidrs… — mazliet apmulsis atbildēja Juniors.

— Un kas tad tev ir skaidrs?

Juniors mazliet padomāja.

— Progress, — viņš teica, — kustība uz priekšu.

— Līdz šim laikam mēs taču it kā atpakaļ nekustējāmies. Vai tad pašlaik mums ir kādas asas zinātniski tehniskās problēmas, kuras, mēs, cilvēce, nespētu paši atrisināt?

— Nav, — padomājis atbildēja Juniors.

— Vai ir kaut kādi kosmisku pārkārtojumu projekti, kurus mēs nevaram atrisināt vienatnē, bez kompanjoniem?

— No kurienes tad šie lai rastos? — Juniors pārvaicā ja. — Mēs projektējam, vadoties no savām iespējām un spēkiem.

— Kādēļ tad mums nepieciešams kontakts? Redzu, tu par to neesi padomājis. Un es arī ne. Jo mūsu, izlūku, uzdevums ir interesants pats par sevi, tajā — meklēt un atrast — ir pat krietns azarts. Tas tik ļoti aizrauj, ka vairs nedomā, kādēļ tu meklē.

— Pie kādiem secinājumiem tad tu esi nonācis?

— Pie dažādiem. No vienas puses — mēs dzīvojam labklājībā. Pagātnes problēmas atrisinātas, bet šodien ir atsevišķi problemātiski gadījumi, un ar tiem mēs veiksmīgi tiekam galā. Un tomēr …

Viņš paklusēja, pacēla zemes pikuci, saberza to pirkstos.