Treršā pakāpe

Nevienmērīga violeta dūmaka klājās pār līdzenumu, un šī dīvainā nevienmērība radīja nelīdzena reljefa iespaidu. Īstenībā plato bija gluds kā olimpiskā slidotava, to klāja smalka, čirkstoša un it kā pieķemmēta smilts; viscaur, cik tālu sniedzās skatiens, vīdēja biežas paralēlas līnijas — droši vien vēja pēdas. Pašlaik valdīja klusums, tumšās debesis šķita skaidras — taču tajās nebija redzama neviena zvaigznīte, nekā, kur acij pietverties. Nosēšanās antigravu svelpoņa it kā iesūcās smiltīs, un klusums piepildīja visu apkārtni. Tikai kuģī laiku pa laikam kaut kas klikšķēja: - tas piemērojās jaunajai videi, kurā bija nokļuvis, analizēja to, izdarīja secinājumus, izstrādāja režīmu, kādā tagad būs jādarbojas. Kuģis, kas bija radīts kustībai, ar katru mirkli aizvien ātrāk saauga ar apkārtni, kļuva par tās organisku sastāvdaļu. Tagad bez kuģa šeit izskatītos tukši; tas šajā planētas daļā tapa par centru, dabisku atskaites punktu, par bāku, pēc kuras varēja orientēties. Bet nebija jau kam.

Nomaļa vietiņa, nodomāja Juniors. Un, spriežot pēc tā, ko varēja saskatīt planētas lidojuma laikā, tāda svētlaime te valdīja visur. Mirusi pasaule. Ar neprecīzu sitienu aplam aiztriekta, pazudusi, uz visiem laikiem izgājusi no spēles dieva tenisbumbiņa. Par dzīvību te nebija pat dzirdējuši. Ne jau mirusi planēta, nē, — nedzimusi, tā būs precīzāk.

Viņš bija pietupies, ar cimdos iespīlētajām plaukstām rušināja irdenās smiltis, kuras dziļumā nekļuva miklākas. Sausums. Gaisā nav ne miņas no ūdens tvaikiem. Ideāls klimats plaušu slimniekiem, ja vien tie neelpo skābekli. Zem šīm smiltiņām — akmens pamats. Kuģis jau paņēmis paraugus. Nav jāuztraucas: mēs nekur neiegrūsim. Droša grunts. Saki, ko gribi, patīkami paklaiņot pa kaut ko tādur kas nav kuģa klājs.

Tātad — kas mums ir pilnīgai laimei? Gravitācija. Miers. Smilts. Tiesa, nav ūdens. Nekas, to mēs iegūsim, ja vajadzēs, — zem kājām pilns ar skābekli, analīzes uzrādījušas, ka ūdeņradis ir atmosfērā. Silts, pēc Kelvina skalas trīssimt grādu. 2ēl, bet bez skafandra iziet ārā nevar. Lai gan — to mēs vēl redzēsim. Tomēr bez elpošanas aparāta šeit ne soli nespersi. Tas nekas. Nav pirmā reize.

Kaut kāda dīvaina gaisma. Ne īsti diena, ne nakts. Kur tad spīdeklis? Nav redzams. Bet tam ir jābūt, uz to norāda temperatūra. Tiesa gan, lidodami klāt, mēs neredzējām neko tādu, ko varētu nosaukt par sauli. Iespējams, ka šī ir perifērijas planēta, no kuras saule izskatās pēc magones sēkliņas, gluži kā mūsu spīdeklis no Plūtona. Bet no kurienes tad radies siltums? Planēta it kā būtu par vecu vulkāniskām norisēm, arī virsma tad nebūtu tik gluda, bet kodolenerģētiskie procesi būtu sasnieguši tādu radiācijas līmeni, kāda šeit nav. Labi, kamēr planēta griezīsies, gra- vimetri kaut ko taču uztaustīs. Starp citu, ar kādu ātrumu tā griežas? Pagaidām nav zināms. Vienādojums, kurā visi lielumi nezināmie.

Un galu galā kāpēc tev tas vajadzīgs? Nosēdies esi labi. Neviens te netraucēs. Strādā, cik tik uziet! Un guli mierīgi. Briesmas uz nulles līmeņa. Ne tīģeru, ne mikrofloras. Viss sterils.

Juniors pavīpsnāja ar lūpu kaktiņu. Visbiežāk miegu zaudē ne jau briesmu dēļ. Jā gari…

Viņš atgāja nostāk, tad, paturēdams kuģi centrā un joprojām to novērodams, apmeta riņķi. Mīklainajā violetajā gaismā izskatījās, ka tas šūpojas, taču Junioram bija skaidrs, ka tā ir tikai muļķu baidīšana. Bez kuģa te būtu nāvīga garlaicība. Teiksim atklāti — vieta ir padrūma. Nomāc. Ari noskaņojums kļūst kaut kāds violets. Psihē novirzās kaut kādas ass līnijas tāpat kā koordinatorā. To nedrīkst pieļaut. Ne tādēļ lidojām šurp.

Tas nekas, mēs viens divi visu nokārtosim. Mēs — pa ieradumam pazibēja prātā, jo viņš domāja gan sevi, gan kuģi. Divos piegājienos. Katrs no tiem — septiņas Zemes diennaktis. Tik ilgi aug Kristāls: divas nedēļas. Tāpēc nezaudēsim laiku.

Netīkama puskrēsla. Tūlīt uzstādīsim pārnēsājamo gaismas aparatūru, sarīkosim ilumināciju. Tālākā programma šāda — nokārtot izejvielu ieguvi. Iestādīt sēkliņu. Demontēt veco Kristālu, pareizāk — to mannas biezputru, kurā tas pārvērties, vēl pietiks laika, kamēr augs jaunais.

Jāveic paredzētā mehānismu un iekārtu pārbaude. Varētu ari iztikt bez apkārtnes rekognoscēšanas, taču Juniors to izdarīs, viņš nav radis atkāpties no TI likumiem. Bet to visu — vēlāk, kad būs aizsākts galvenais darbs.

Protams, nebūtu par ļaunu kaut ko paziņot bāzei. 2ēl, ka no šejienes tas nav iedomājams. Pat visu caururbjošais paralauks un ar tā palīdzību iespējamie efektīvie sakari izplatījumā uz līdztelpas robežas atspoguļojas un neiet cauri. Pārliecinājies par to, ka viņš nav izniris paredzētajā laikā savā pasaulē, bāzē sāks uztraukties. Un uztrauksies divas nedēļas. Tur viņš nekādi nevar palīdzēt. Cilvēki nevar pierast pie tā, ka, lai arī kādas šausmas tiem rēgotos, ar Junioru nekas nevar notikt, izņemot sīkas nepatikšanas. Viņš ir no tēva rauga audzēts.

* 4 *