Trešais gredzens

— Pats ieraksts ir atstāts šajā akmens atlūzā. Tajā bluķī, kuru tu, Stīv, atklāji, un citos, kas izkliedēti pa Visumu. Acīmredzot tas glabājas kaut kādos kristālos. To es nesapratu. Tas ir pārāk sarežģīti. Mūsu bioloģijas zinātne vēl ir ārkārtīgi tālu no viņu zināšanām. Bet «atskaņotājaparatūra» ir smadzenes. Šoreiz tās ir manas smadzenes.

— Kāpēc tad viņi nav izklīduši pa visu Visumu, ja ir bijuši gudrāki par mums? Kāpēc nav pametuši savu planētu, ja nojauta, ka tā ir lemta bojāejai?

— Kaut kādu iemeslu dēļ nav to varējuši. Visi viņu mēģinājumi sasniegt citas planētas beigušies ar briesmīgām katastrofām.

— Neizprotami.

— Ļoti daudz kā neizprotama, Stīv. Viņu sūtījums ir kā zibens uzliesmojums. Man šķiet, ka esmu kļuvis vecāks vismaz par desmit tūkstošiem gadu. Turklāt tik maz ko sapratu. Taču tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka cilvēka saprāts Visumā nav vientuļš. Divi saprātīgas dzīvības centri ir radušies tik tuvu viens otram blakus. Tātad jābūt vēl citiem. Tātad mūsu tiekšanās pēc zvaigznēm ,. .

— Pagaidi, Rej! Neaizraujies! Kam viņi adresējuši savu sūtījumu? Ja tas no visas tiesas ir bijis pirms diviem miljardiem gadu . . .

— Saprātam . . . Visuma saprātam. Viņi bija pārliecināti, ka nav vieni paši. Un labākie no viņiem gribēja brīdināt. Viņi paši ir vainīgi savas civilizācijas un planētas bojāejā. Manu acu priekšā aizzibēja drausmīgas ainas, kā bezjēdzīgos karos viss tiek iznīcināts. Mēs laimīgi esam izbēguši no dažām mūsu attīstības briesmām, taču mūsu tehnoloģiskā civilizācija, tāpat kā viņu bojā gājusī civilizācija, slēpj sevī vēl ko citu . . . Stīv, patlaban nav laika visu sīki pastāstīt. Vēlāk — pa ceļam uz Ganimēdu — tu visu uzzināsi. Tavs atklājums ietekmēs Zemes vēstures turpmāko likteni.

— Rej, mūsu atklājums . . .

— Nē, galveno esi paveicis tu. Tu atradi viņu «vēstuli», bet es tikai izlasīju tajā dažas rindas.

— Nestrīdēsimies nu! Lidojiet atpakaļ!

— Stīv, pacieties vēl mazliet! Es tomēr gribu nolaisties uz šī bluķa.

— Rej, to tu nedrīksti!

— Zinu. Varu to izdarīt ar individuālo dzinēju un pēc tam tāpat atgriezties.

— Tavs skafandrs nav pietiekami drošs tādam eksperimentam. *

— Stīv, es desantēšos tikai uz īsu brīdi.

— Risks, Rej, cilvēkam ir pārāk liels. Ja tu uzskati, ka ir tik ļoti nepieciešams nolaisties, labāk lai to dara Eds.

Mēs no viņa pēc tam viegli dabūsim nost saņemto radiāciju.

— Ed, vai tu dzirdēji?

— Esmu ar mieru.

— Bet vai tu nebaidies?

— Rej, es nepazīstu šo sajūtu. Turklāt pirms iziešanas es varu izslēgt pašapliecināšanas indikatoru.

— Lai notiek! Tu tikai paņem paraugus no klintīm un no tā materiāla, kas veido drupas. Un ieskaties spraugās, kuras ved atlūzas iekšienē.

— Rej, es sapratu!

 + +

Viss turpmākais notika pārāk ātri, lai Stīvs pagūtu iejaukties. Eds izslīdēja no raķetes pēc pāris minūtēm. Viņa oranžais kombinezons bija ļoti labi redzams uz zaļā laukumiņa fona, virs kura nekustīgi stāvēja raķete. Šķita, ka Eds vēl nebija paguvis pieskarties pie atlūzas, kad viņam pretī izšāvās apžilbinoša dzirkstele un tajā vietā, kur bija oranžais kombinezons, uzliesmoja maza, neciešami spoža saule. Visi sakaru ekrāni uz planētkuģa «SP-112» vienā acumirklī nodzisa, jo sprādziena atsviestais raķetes disks uztriecās virsū akmens bluķim, tā iedegdams vēl vienu nelielu sauli. Simt divdesmit kilometru attālumā Stīvam tā pat nelikās īpaši spoža. Kad arī tā nodzisa, uz sudrabainās gredzena virsmas tajā vietā, kur nupat bija atradusies mirāžu atlūza, izlūkra- ķete, Rejs un Eds, kļuva saskatāms mazs, tumšs plankumiņš. Sī plankumiņa centrā tagad mirdzēja viena no

Saturna dienvidu puslodes zvaigznēm . . .

+ + +

Bija jāaprēķina ceļš uz Ganimēdu un jāievada nepieciešamie dati planētkuģa skaitļojamās mašīnas elektronat- miņā, tāpēc Stīvs piespieda sevi piecelties.

Izrādījās, ka viss ir līdz smieklīgumam vienkārši. Savā planētā ieslodzīto un kopā ar to bojā gājušo faetoniešu traģēdija, Saturna gredzenu noslēpumainās īpašības, Zemes planētkuģu katastrofas šīs planētas apkaimē . . . Sensenos laikos Zemes ļaudis droši vien jau bija šo to

nojautusi. Tāpēc arī bija devuši planētai vārdu Faetons, kā sauca asinskāro dievu, kurš aprijis pats savus bērnus.

Anihilācija . . . Matērijas pilnīga pārvēršanās enerģijā, saduroties vielai ar antivielu. Kas var būt vēl nesaudzīgāks! Zemes raķetes niecīga pieskaršanās Faetona antivielai, kur viss ir otrādi — atomu kodoli ar negatīvu lādiņu, bet pozitroni — elektronu vietā; sekas: iznīcinošs sprādziens, no kura nav iespējams izvairīties.

Viela un antiviela vienā planētu sistēmā! Cik maz vēl mēs zinām!