Trešais gredzens

— Vecīt, atkarībā no tā, kur! Mēs abi te esam pirmatklājēji. Mūsu senči uzskatīja par labāku mest līkumu Saturnam.

— Nebija nepieciešams, tāpēc meta to līkumu.

— Sef, tas nebūs gluži precīzi. Bija gan nepieciešams. Pirms vairāk nekā simt gadiem šurp devās ekspedīcijas . . . Taču bez panākumiem . . . Vai tā nav, Viedais?

Zaļais medaljons uz Elektroniskā Darbaudzinātāja krūtīm iemirdzējās spožāk, kad viņš ierunājās:

— Tev, Stīv, kā aizvien, ir taisnība. Pagājušā gadsimta sākumā vairākas ekspedīcijas uz Saturnu tik tiešām beidzās ar katastrofām. To cēloņus neizdevās noskaidrot. Bet kuģiem taču bija primitīva kodoldegviela. Aizsarg- lauku nebija. Kosmonautiem nebija kosmiskās navigācijas pašreizējās pieredzes.

— Bet tagad mums tā ir,— Stīvs nomurmināja.— It īpaši — gredzena iekšpusē. Būsim optimisti, jo sevišķi tāpēc, ka mums nav citas izejas . . .

— Stīv, man nepatīk tavs noskaņojums,— Rejs asi teica.— Saņemies! Ilgi vairs nebūs. Rīt pēdējais izlūkmek- lēšanas lidojums — un mēs atgriezīsimies bāzē.

— Tieši tā — saņemšos pirms pēdējā lidojuma,— Stīvs pieceldamies sacīja.— Ja esmu pareizi sapratis, apspriede

beigusies — un varam doties pie miera.

♦ ♦ ♦

Jau divarpus stundas planētkuģis «SP-112» nekustīgi stāvēja virs trešā gredzena zilā ovoīda. No šejienes, no simt piecdesmit kilometru augstuma, gredzena struktūras detaļas gandrīz nebija saredzamas. Vienīgi ovoīds atšķīrās kā bāli zilgans plankumiņš uz gaišās, sudrabainās virsmas, kas pāršķēla kosmosa tumsību

Stīvs novērsa acis no tiešā skata iluminatora uz sakaru ekrāniem. Vienā no tiem bija redzama izlūkraķetes kabīne.

Divas galvas — viena otrai gandrīz blakus. Reja galva noliekta uz priekšu. Acis aizvērtas. Smailais zods atdūries pret krūtīm. Grumbas ap acīm un cieši sakniebtajām lūpām šķiet vēl dziļākas un asākas. Blakus plata, bāla seja, ko ietver zeltaina bārdiņa. Eda nekustīgās, apaļās acis no ekrāna vērstas tieši uz Stīvu. Viņa lūpas paveras. Elektroniskais Darbaudzinātājs grib kaut ko teikt, tomēr nesaka. Pagriež galvu, paskatās uz Reju, pēc tam kaut kur sāņus. «Raugās tiešā skata iluminatorā,» Stīvs saprot un pats arī palūkojas otrajā ekrānā. Tajā redzams tas, ko Eds pašlaik vēro iluminatorā. Dziļām plaisām izvagota zaļgana klints virsma. Pa kreisi no tās šaura terase — kā plaukts, kas salikts no stingri ģeometriskām platēm, kuras cieši pieguļ cita pie citas. Virs terases ir četrstūraina atvere, un tās dziļumā — kaut kas līdzīgs pakāpieniem.

«Tas taču nebija,» Stīvam iešaujas prātā. «Vai arī tas sasodītais bluķis visu laiku maina stāvokli? Kur radusies tā sprauga, un uz kurieni tā ved?»

— Ed, kas tas ir par caurumu?— Stīvs jautā, neskatīdamies uz centrālo ekrānu.

— Iedobums, kas ved iekšā atlūzā,— Eds no centrālā ekrāna mierīgi atbild.— Tas bija vienā no tavām hologrammām, tikai citā rakursā. Tagad raķete ir nostabilizējusies tieši tam pretī.

— Kāds attālums?

— Piecdesmit pieci metri.

— Bet ja vēl mazliet tuvotos?

— Nē.

«Spītīgs kā velns,» nodomā Stīvs. «Vēl var nolaisties apmēram trīsdesmit metru, un tad būtu iespējams ieskatīties iekšā.»

Tomēr viņš klusē. Raķetes vadību Rejs ir uzticējis Edam un palūdzis Stīvu neiejaukties. Interesanti, ko šobrīd Rejs pats «redz»? Viņš jau vairāk nekā stundu ir transā.

— Kā jūtas Rejs?— Stīvs jautā, nikni raudzīdamies uz Elektronisko Darbaudzinātāju.

— Patlaban pulss un elpošana ir normāla. Asinsspiediens arī. Pirms maza brīža pulss spēji paātrinājās, bet

tad atkal kļuva normāls. Encefalogramma liecina, ka smadzenes saspringti strādā.

— Vai vēl pagaidīsim?

— Protams! Viņš pavēlēja, lai bez īpašas nepieciešamības nemodinot.

— Man tas viss nepatīk,— Stīvs nomurmina, bet tik klusu, ka Eds nedzird.

Paiet vēl viena stunda. Rejs joprojām kā sastindzis sēž. Eds periodiski skatās gan uz aparātiem, kas fiksē Reja stāvokli, gan uz sakaru ekrāniem un iluminatoru.

Galu galā Stīvs vairs neiztur.

— Viedais, vai nav laiks beigt šo seansu?

— Nē.

— Es sāku par viņu uztraukties.

— Viņa fiziskais stāvoklis ir normāls, encefalogramma rāda, ka viss kārtībā. Smadzenes saspringti strādā.

— Nolādēts, cik ilgi tas turpināsies!

Eds ekrānā klusēdams parausta plecus un demonstratīvi pievēršas iluminatoram.

— Vai ārpusē nav nekā jauna?— pēc brītiņa Stīvs jautā.

— Nav.

— Kā ir ar aizsarglauku?

— Viss kārtībā.