Trešais gredzens

Viņi visi trīs atkal atradās sava planētkuģa centrālajā salonā. Rejs gulēja uz dīvāna. Stīvs un Elektroniskais Darbaudzinātājs bija apmetušies nostāk krēslos. Salonā iestājās klusums. Pa pusatbldītajām durvīm bija dzirdama vienīgi kuģa galveno elektronu smadzeņu dūcošā melodija.

Rejs pirmais no jauna pārtrauca klusumu.

— Stīv, jāpaziņo bāzei uz Ganimēdu. Jāpavēsta, ko esam atraduši. Kas zina, kādas sekas tas atnesīs cilvēcei!

— Vai tu runā par kontakta sekām?

— Galvenais — ar ko mēs esam sadūrušies? Kas tas ir — vai retranslators uz citu zvaigznāju vai druska no senas pagājības, «vēstule», ko atstājusi mūsu Saules sistēmas civilizācija, kura nozudusi? Varbūt saprāta ziņā tie, piemēram, ir mūsu brāļi no Faetona?

— Bet varbūt tā ir Zemes kosmonautu halucināciju epidēmija,— nevainīgi piebilda Elektroniskais Darbaudzinātājs.

— Jebkurai epidēmijai, mīļais, ir vajadzīgs cēlonis,— Stīvs pavīpsnāja.— Ja tā būtu noticis tikai ar mani vai tikai ar Reju, tas būtu kas cits. Vienu no mums vajadzētu atsaukt atpakaļ uz Zemi. Bet tagad iznāk, ka cēlonis ir tur tajā akmens klucī — tūkstoš kilometru zem mums. Nupat es sāku prātot, vai tik būšu to uzgājis nejauši. Ko jūs teiksiet? . . . Varbūt ir iedarbojies šis pats biolauks,— un Stīvs piesita ar rādītājpirkstu sev pie deniņiem. — Viņi zināja, ko grib,— viņš piebilda, pametis Rejam ar aci.

— Bet katrs no jums reaģēja citādi,— sacīja Elektroniskais Darbaudzinātājs.

— Citādi gan!— Stīvs pamāja.— Mani sagrāba bailes, bet viņu,— Stīvs norādīja uz guļošo Reju,— ziņkāre. Taču mēs abi nepaguvām tā īsti stāties kontaktos. Es nepaguvu tāpēc, ka pats aizbēgu, bet viņš — tāpēc, ka tu viņu aizvedi.

— Man bija tā jārīkojas,— Elektroniskais Darbaudzinātājs iebilda.

— Var jau būt. .. Lai gan tas nav simtprocentīgi droši. Pats ticamākais, ka tā ierīce paredzēta kontaktam ar citu saprātu. Diezin vai tās būtu lamatas naiviem kosmonautiem. Un, ja man ir taisnība, vajadzēja izturēt visu sakaru seansu līdz beigām. Iespējams, ka tad nebūtu bijis arī sāpīgo seku. Mēs taču stājāmies kontaktā pamazām, bet pārtraucām to ļoti spēji. . .

— Stīv, tev laikam ir taisnība,— sacīja Rejs, nepaceldams galvu.— Man šis kontakts tikai sākās. Vispirms — balsis. Es tās nesapratu, bet dzirdēju arvien skaidrāk. Bija divas — vīrieša un sievietes balss.

— Es dzirdēju tikai sieviešu balsis,— ieminējās Stīvs.

— Acīmredzot tā būs bijusi savdabīga «aparatūras noskaņošana». Noskaņošana uz «tavu vilni», Stīv, un uz manējo … Es sāku nojaust, ka neuztveru šīs balsis ar dzirdi. Tās skanēja tieši smadzenēs. Tad es mēģināju saprast un, kā šķiet, sāku jau apjēgt. Veidojās kaut kādi savādi vizuāli tēli. Es it kā kļuvu par vienu no maniem sarunu biedriem un tā acīm ieraudzīju otru. Tā bija brīnum daiļa sieviete vieglās, caurspīdīgās drānās. Viņas krūtis cilājās, viņas acīs es lasīju apņēmību, sāpes un milzīgu gudrību. Viņa man kaut ko teica, gribēja mani par kaut ko pārliecināt… Es viņu redzēju arvien tuvāk . . . Bet tad uzreiz — tumsa, un es atguvos uz šī dīvāna.

— Man bija tā jārīkojas,— Elektroniskais Darbaudzinātājs atkārtoja, taču viņa balsī vairs neskanēja iepriekšējā pārliecība.

— Ed, viss ir pareizi,— ilgāku laiku klusējis, teica Stīvs.— Un tomēr .. .

— Un tomēr būs jāmēģina vēlreiz,— secināja Rejs, pieceldamies no dīvāna.— Taču vispirms jāuzņem sakari ar bāzi uz Ganimēda.

♦ ♦ ♦

Izrādījās, ka tas nav iespējams. Ne Ganimēds, ne Maro, ne Zeme neatradās tiešu radiosakaru zonā. Pa vidu bija šķērslis — milzīgais Saturns.

— Pēc trim Zemes diennaktīm būs iespējami radiosakari ar Marsu,— Elektroniskais Darbaudzinātājs pavēstīja, beidzis nepieciešamos aprēķinus.

— Ko darīsim?— jautāja Stīvs.

— Mēģināšu vēlreiz nodibināt kontaktus,— Rejs paziņoja.

— Es neatbalstu šo lēmumu,— sacīja Eds.

— Ko tad tu liec priekšā?

— Jādodas prom. Izlūkmeklēšanas uzdevums ir izpildīts. Pārējais ir kosmiska mirāža. Cēlonis — jūsu pārpūlētā psihe.

— Kāpēc gan mirāža rodas tikai pie bluķa, uz kura saglabājušās mākslīgo būvju pēdas?

— Varbūtība, ka tās ir mākslīgas . . .

— Atceros: piecdesmit procenti. Vai nu — vai. . .

— Cilvēka saprāts nav pilnīgs un drošs. Tas ātri pagurst un tad tiek iedragāts. Tā programma ir nepilnīga. Cilvēka sajūtas ārpus pieredzes robežām ir iracionālas.

— Vai to, Ed, saka tava pieredze?

— Tā ir apgalvots daudzās jūsu grāmatās, kas veltītas cilvēka smadzenēm. Vai man tām jātic?

— Jātic. Tomēr smadzeņu iespējas vēl nebūt nav atklātas. Mēs patlaban esam uz vēl Neizdibinātā sliekšņa. Vai tev ir skaidra šī izteiciena jēga?

— Bez šaubām! Neizdibinātā slieksnis — tā ir zināšanas un nezināšanas robeža. Mēs zinām, ka šīs planētas trešais gredzens sastāv no akmens atlūzām. Mēs zinām arī to, ka šai planētai nav radiācijas joslu. Tātad — visus tās starojumus absorbē viela, no kā sastāv gredzeni. Un mēs nepavisam nezinām, Rej, kādas papildu īpašības ieguvusi šī viela, miljardiem gadu absorbēdama uzlādētās daļiņas. Un kā tā var iedarboties uz nepilnīgām un viegli ievainojamām cilvēka smadzenēm.