Trešais gredzens

kas man šķita mākslīgas, bija vērstas uz gredzena iekšpusi, toties atklājās diezgan līdzens laukumiņš. Mūsu radiobāku es neredzēju. Varbūt tā atradās kādā spraugā. Kad gribēju nolaisties un izkāpt, tu pavēlēji atgriezties. Bet pēc tam piepeši pazuda videosignāls. Es vēl paguvu nomest otru radiobāku. Gribēju to izsviest uz tā paša laukumiņa, uz kura biju domājis nolaisties. Taču, kā šķiet, netrāpīju. Radiobāka nokrita aiz kāda izciļņa, un tieši tajā brīdī pazuda radiosakari. Es vairs nedzirdēju ne planētkuģi, ne radiobākas signālus. Lai gan, kā šķiet, radiobākas signāli bija apklusuši mazliet agrāk . . .

— Kā šķiet?— Rejam paspruka.

— Saproti, jau pirms tam, kad bija pārtrūkuši sakari ar planētkuģi, es austiņās izdzirdēju tādu kā gaudošanu. Domāju — tas ir Saturns, ir pastiprinājušies traucējumi, jo vairāk tāpēc, ka pieauga arī ārējā radiācija. Taču cauri traucējumiem es vēlreiz atšķīru radiobākas signālus, kamēr tā vēl nebija sasniegusi fragmentu. Bet pēc tam, kad tā bija nozudusi aiz klints izciļņa — es redzēju to brīdi, jo atrados tikai simt metru attālumā,— tad vairs neko nevarēju saprast. Un tajā pašā mirklī pārtrūka sakari ar planētkuģi.

— Stīv, bet kā ar balsīm?

— Balsis?— Stīvs sāka berzēt ar plaukstu pieri.— Nu kā tad! Balsis . . . Vai zini, Rej, es domāju, ka arī vakar tās ir bijušas. Saproti, nevis atbalsis, bet tieši balsis . . .

— Tomēr lentē taču nekā nebija.

— Jā, jā, protams.. . Un tas šajā juceklī ir pats spocīgākais.

Stīvs vēlreiz apklusa, atslīga krēslā, sažņaudza deniņus plaukstās un aizvēra acis.

Eds klusu piecēlās. Brīdinoši pamājis Rejam, viņš nedzirdamiem soļiem izgāja no salona.

Stīvs vēl aizvien, acis aizvēris, nekustīgi sēdēja. Pauze ieilga, un Rejs uzskatīja, ka nepieciešams to pārtraukt.

— Ko tad tās balsis teica?

Atbildes nebija.

— Stīv, kas ar tevi noticis? Kāpēc tu neko nesaki?

Klusums . . . Rejs uzmanīgi pieskārās biedram pie pleca.

Stīva rokas bezspēcīgi noslīga gar augumu, galva atkrita atpakaļ. Viņš bija vai nu aizmidzis, vai dziļā nemaņā.

Kad Eds pēc brīža atgriezās salonā, viņš ieraudzīja Stīvu guļam uz dīvāna. Rejs, apsēdies viņam blakus, domīgi cilāja caurspīdīgās zāļu paciņas.

— Es viņam iedevu preparātu «NA-četri»,— Rejs sacīja, atbildēdams uz Eda jautājošo skatienu.— Viņš bija zaudējis samaņu, bet nu jau atgūstas.

Kibers saprotoši pamāja. Tad viņš pajautāja:

— Vai pārnesīsim uz kabīni?

Stīvs sakustējās. Acis neatvēris, viņš nomurmināja:

— Nevajag . . . Man jau ir labāk. Tūlīt es pats piecelšos.

— Nē,— Rejs iebilda.— Guli un atpūties!

Eds ar pirkstu pamāja Rejam, lai pienāk, un tas, neatraudams stingo skatienu no viņa acīm, pavisam klusu sacīja:

— Lentē nekā nav, tikai jūsu saruna.

— Bet kas bija noticis ar sakariem?

— Nekas. Aparatūra ir pilnīgā kārtībā. Tikai atslēgta . . . Vai tu saproti? Viņš pats ir visu atvienojis . . .— Eds pamāja uz Stīva pusi. Zaļais medaljons uz

kibera krūtīm mirgoja spilgtāk nekā parasti.

+ ♦ +

Saruna ar Stīvu Reja šaubas neizkliedēja. Tas viss, protams, ļoti atgādināja halucinācijas. Stīvs, piemēram, apgalvoja, ka atbildējis balsīm. Viņa «atbildes» arī nebija lentē fiksētas. Un tomēr kaut kas darīja piesardzīgus . . . Stīvs bija ļoti pieredzējis kosmosa pilots. Viņi jau sen lidoja kopā. Nekad nekas tamlīdzīgs ar viņu nebija atgadījies. Lai gan — arī kosmiskās ēras ceturtajā gadsimtā kosmoss vēl aizvien uzdeva cilvēkiem mīklas un joprojām palika Lielais Neizprotamais… Ne mazums slavenu pilotu bija spiesti uz visiem laikiem atteikties no lidojumiem kosmosā. Mediķu diagnozes tādos gadījumos bija dažādas, taču jēga viena un tā pati: bailes no Neizprotamā . . . Tās radās pēkšņi, visdažādākajās situācijās, un acīmredzot tieši tās bija daudzu kosmosā notikušu noslēpumainu katastrofu patiesais iemesls. Tāpēc mediķi nepazina žēlsirdību: pamanījuši šīs savādās slimības pirmās pazīmes, viņi uz visiem laikiem diskvalificēja kosmonautus. Šķita, ka tagad arī Stīvam nebija lemts izvairīties 110 diskvalifikācijas. Cik tas būtībā bija netaisnīgi! Aizķerties pie tik nozīmīga atklājuma sliekšņa! Bez šaubām, vainīgs ir viņš — Rejs! Nevajadzēja sūtīt Stīvu vienu pašu šajā pēdējā lidojumā. Viņa uzbudinājums un

saraušanās ar Edu jau pauda pietiekami daudz. Bija jālido Viņam pašam — Rejam . . .

Un viņš lidos, viņam ir jālido, kaut arī Elektroniskais Darbaudzinātājs iebilst pret atkārtotu tuvošanos noslēpumainajai atlūzai. Taču ar hologrammām vien nepietiek. Rejam viss tuvumā jāredz pašam ar savām acīm. Turklāt jādabū atpakaļ radiobāku zondes ar minerālu paraugiem. Varbūt izdosies pat nosēsties . . . Eds apgalvoja, ka tas ir ļoti bīstami, un Stīvs to apstiprināja. Tomēr Zemes cilvēkiem ir izdevies nokļūt tik tālu kosmosā tieši tāpēc, ka meklēšanas reflekss viņiem ir spēcīgāks par pašsaglabāšanās instinktu.