Trešais gredzens

— Stīv, kā ir ar starojumu?

— Uz robežas.

— Tad lido atpakaļ! Izgudrosim ko citu.

— Rej, vēl pāris mēģinājumu! Tas taču nevarēja izkūpēt gaisā!

— Lai notiek! Tikai ne ilgāk par piecām minūtēm. Varbūt mēs neesam precīzi noteikuši rajonu?

— Rajons ir precīzi noteikts,— iebilda Eds, kurš tūlīt pēc izlūkraķetes starta bija atgriezies vadības kabīnē. — Stīvs jau vairākas reizes ir pārlidojis pāri tai vietai, kur jāatrodas bākai.

— Bet kāpēc tad viņš neredz fragmentu?

— Iespējams, ka tas ir mainījis stāvokli. Stīvs to redz no otras puses un nepazīst.

— Stīv, vai tu dzirdēji Eda domas?

— Dzirdēju, bet, velns lai parauj, man jau tāpēc nav vieglāk! Es nespēju tikt gredzenā iekšā. Atstarpes ir pārāk mazas pat izlūkraķetei.

— Stīv, lido atpakaļ!

— Tūlīt, vēl divus reisus — un es atgriežos.

— Stīv, vai vakardienas balss ir dzirdama?

— Sākumā man šķita, ka ir, bet pašreiz nav.

— Vai tā atkal bija sievietes balss?— Rejs jautāja.

— Tā izklausījās. Bija slikti dzirdama. Stāt!. .. Sasodīts, es to redzu! Nudien, šis fragments ir mainījis stāvokli. Tagad ir redzams laukumiņš. Eej, es mēģināšu piestāt…

— Neatļauj!— ātri sacīja Eds.— Nedrīkst!

— Kāpēc tad nedrīkst?— Stīvs no ekrāna dusmīgi jautājā.— Laukums ir liels un līdzens. Paskatieties paši. Pārraidu jums attēlu.

— Nedrīkst,— kibers atkārtoja.— Tas ir bīstami. Pieaug kāds jauns starojums.

— Stīv, atgriezies!— Rejs pavēlēja.— Nekavējoties atgriezies! Nomet uz tā laukumiņa radiobāku un tūlīt atpakaļ! Tā ir pavēle.

— Es sapratu un izpildu pavēli,— Stīvs atbildēja. Viņa attēls centrālajā ekrānā piepeši izplūda un nozuda.

— Stīv, kas notika?— Rejs satraucies jautāja.

— Nekas,— atskanēja Stīva mierīgā balss.— Kāpēc tu jautā?

— Vai tu mūs redzi?

— Jā . . . Bet vai tad jūs mani ne?

— Nē.

— Bet dzirdat taču! Man viss pagaidām ir kārtībā. Lai gan . . . Nolādēts! . . .

Arvien vairāk pieauga šņākoņa, un Stīva balss tajā izgaisa.

— Stīv, Stīv, atbildi! . . . Kas noticis? Stīv, tūlīt pat atbildi. . .

Atbildes nebija. Tiešo videosakaru ekrāns palika tumšs.

— Stīv, atbildi! . . .

— Ir noticis kaut kas neparedzēts,— sacīja Eds.— Rej,

viņam, kā redzams, nepieciešama palīdzība.

♦ ♦ ♦

Kad Rejs jau bija sagatavojies izlidot ar rezerves raķeti, Eds paziņoja, ka Stīvs atgriežoties.

Rejs lidotāja kombinezonā, tikai vēl bez aizsargcepures, steigšus ienāca atpakaļ vadības kabīnē.

— Viņš ir tiešās redzamības zonā,— sacīja Eds, rādīdams uz vienu no ekrāniem.— Pēc trīsdesmit piecām sekundēm atradīsies pretī ieejas kamerai. Vari ar viņu parunāt, viņš dzird.

— Stīv, kas noticis?

— Kaut kas neaptverams,— atskanēja Stīva balss. — Tūliņ būšu klāt, tad es pastāstīšu . . .

— Bet kāpēc nav attēla?

— Tie videosakaru . .. aparati… Ar tiem kaut kas atgadījās.

— Kā tu jūties? Varbūt tev ir vajadzīga palīdzība?

— Nē, es redzu planētkuģi un slūžas. Pāreju uz rokas vadību.

Eds uzmeta Rejam ašu mirkli. Tas mierīgi pamāja, bet neko neteica.

— Stīv, kas lēcies autopilotam?

— Tūlīt jau to izdibināsim . . .

Pēc pāris minūtēm viņi visi trīs sēdēja kuģa centrālajā salonā. Saturna trešais gredzens, no kura planētkuģis atkal bija attālinājies par trim tūkstošiem kilometru, no jauna pārvērtās par gludu, matēti sudrabotu lenti, ko vienlaikus apstaroja gan tuvās planētas, gan tālās Saules gaisma.

Pretēji paradumam Stīvs ilgi klusēja, mirkšķināja acis un, kā redzams, sakopoja domas. Viņa seja izskatījās sakritusies, lūpas bija cieši sakniebtas. Pēdīgi viņš atgāzās pret krēsla atzveltni, uzmeta ašu skatienu Edam un tad, pievērsies Rejam, nogrozīja galvu.

— Vai tu vari iedomāties, ar mani tā vēl nekad nav bijis. Nervi streiko . . . Rādās, ka savu mūžu vēl neesmu tā pārbijies .. .

— Izstāsti visu pēc kārtas,— Rejs lūdza.

— Tūlīt… Man jāsakopo domas, bet tās jūk, it kā manas smadzenes kāds būtu sakratījis — nu gluži kā vistas olas dzeltenumu ar baltumu . . .

Viņš pameta acis ārējā skata iluminatorā un vēlreiz nogrozīja galvu.

— Nu, kas tad, patiesību sakot, notika?

— Rej, tu, bez šaubām, vari uzskatīt, ka es jūku prātā,— Stīvs aizvērsdamies drūmi teica,— bet es tur, pie gredzena, ar kādu sarunājos .. . pēc tam kad bija pārtrūkuši sakari ar planētkuģi. . . Pareizāk sakot, pēc tam kad viņi bija tos pārtraukuši.. .

— Stīv, kas ir tie «viņi»?

Stīvs papurināja galvu.

— Nezinu. Bet es dzirdēju viņu balsis. Tās mani uzrunāja. Un es . .. es atbildēju . ..

— Pastāsti visu no paša sākuma.

— Es ilgi meklēju to sasodīto fragmentu. Radiācija bija uz robežas, un aizsarglauks ar to bezmaz netika galā. Es jau sāku prātot, ka jāatgriežas, te pēkšņi to ieraudzīju .. . Tas bija mainījis stāvokli, un tagad detaļas,