Trešais gredzens

Rejs pārlaida skatienu ekrāniem. Vienā no tiem bija saredzama Stīva saspringtā seja. Citos lēnām pārvietojās trešā gredzena daudzkrāsainais akmens bluķu haoss. Akmens klučiem bija visdažādākā forma un lielums: daži bija gludi noapaļoti, citi stūraini, ar robotām malām, izvagoti bezgala dziļām plaisām. Tur bija gan milzīgi klints bluķi, vairākus desmitus metru caurmērā, gan sīki akmeņi, ko var paņemt rokā. Viss šis raibais klājiens lēnām kustējās, ievērojot kaut kādus savus likumus.

— Vai tu to redzi?— Stīvs no ekrāna jautāja.

— Šķiet, ka redzu, bet mūsu zondes gan ne.

— Un kas dzirdams ēterā?

— Tava balss un . . . parastie traucējumi.

— Bet atbalss?

— Šobrīd nav nekādas atbalss.

— Jocīgi gan . . .

— Stīv, jocīgs ir kas cits. Es neredzu nedz mūsu zondes, nedz tās detaļas, kuras mēs noturējām par mākslīgām. Izskatās, ka būtu tas pats fragments, tikai…

— Simtprocentīgi droši, ka tas pats fragments,— mierīgi sacīja Eds,— tieši zem mums ir ovāls, zaļš laukumiņš, ko šķērso iesārtas joslas. Tā malas fiksētas daudzās Stīva hologrammās. Fragments atkal ir mainījis stāvokli attiecībā pret gredzena plakni.

— Ovāls, zaļš laukumiņš ar sarkanām joslām,— Stīvs no ekrāna atkārtoja.— Atceros . . .

— Savādi, kā tie gabali, tik strauji kustoties, jau sen nav pārvērtušies par putekļiem,— ieminējās Rejs, uzmanīgi orientēdams raķeti tā, lai tiešā skata iluminators būtu vērsts uz zaļo laukumiņu.— Un nepavisam nav izprotams, kā šajā klājienā ir spējušas saglabāties kādu mākslīgu būvju atliekas .. .

— Kā redzams, atlūzu sadursme šeit notiek ārkārtīgi reti,— sacīja Elektroniskais Darbaudzinātājs, neatraudams acis no tiešā skata iluminatora.— Tas ir skaidrāks par skaidru. Nekur nav redzama daļiņu saskaršanās. Viscaur ir atstarpes. Tāpat bija pilnīgi visās hologrammās. Gredzena iekšpusē kustības ir līdzsvarotas. Pastāv kaut kādi atgrūšanās spēki, kas neļauj fragmentiem pieskarties citam pie cita.

— Tas nav izprotams,— Rejs atkārtoja.

— Edam ir taisnība,— no ekrāna sarunā iejaucās Stīvs.— Arī es nekur neredzēju, ka fragmenti saskartos.

— Kaut arī sadursme notiktu vienu reizi tūkstoš gados . . .— Rejs iesāka, bet piepeši saspringa un apklusa.

— Ja mēs ar savu rīcību vai nosēšanos tur izjauksim kārtību, kādā viss kustas,— sacīja Eds,— simtprocentīgi droši, ka sāksies sadursmes un būs grūti prognozēt to rezultātus.

— Rej, vai tu dzirdēji?— Stīvs no ekrāna jautāja.

—-Jā, tagad es dzirdu. Savādi, ļoti savādi . . .

Elektroniskais Darbaudzinātājs pagrieza pret viņu

savu neizteiksmīgo seju.

— Rej, ko tu dzirdēji?

— Balsi, kādu balsi. . . Ed, vai tad tu neko nedzirdēji?

Kibers lēnām pašūpoja galvu.

— Tikai tevi un to, ko saka Stīvs. Vairāk neko.

— Ieklausies uzmanīgāk . . .

— Simtprocentīgi droši, ka mūsu sakaru frekvencēs nav citu traucējumu, tikai parastie.

— Bet es taču skaidri dzirdu!— Rejs iesaucās. Viņš paliecās uz priekšu, un viņa seja saspringa uzmanībā.

Stīvs no ekrāna apmierināts saprotoši pamāja.

— Atvienoju sakaru kanālus ar planētkuģi,— Rejs pēkšņi sacīja, neskatīdamies uz ekrānu.— Tie traucē mani nodibināt kontaktus. Stīv, vai tu saprati? Es uz kādu laiku atslēdzos.

Stīvs savā ekrānā nemierīgi sakustējās.

— Pagaidi . . .— viņš iesāka, bet ekrāni jau cits pēc cita nodzisa.

Rejs piespiedās ar pieri pie ārējā skata iluminatora. Viņš saspringti skatījās uz zaļo laukumiņu ar sarkanajām švīkām. Izlūkraķetes disks bija sastindzis tikai dažu metru augstumā virs tā. Tad viņa acis aizvērās un galva

bezspēcīgi noslīga uz krūtīm.

♦ + +

— Ar viņu notika tas pats, kas ar tevi, Stīv,— teica Elektroniskais Darbaudzinātājs.— Sākumā halucinācijas, pēc tam — ģībonis. Kad viņš zaudēja samaņu, es ieslēdzu sakaru ekrānus un atgriezos.

— Tas nav ģībonis,— Rejs vārgā balsī iebilda.— Vairāk ticams, ka tas ir hipnotisks miegs. Viņi mēģināja mani hipnotizēt. . .

— Rej, kas ir tie «viņi»?

— Viņi. . . kuru balsis mēs dzirdējām.

Eds nemierīgi sakustējās.

— Simtprocentīgi droši . . .

Viņa zaļais medaljons zibsnīdams spoži iemirdzējās.

— Simtprocentīgi droši, mīļais,— Stīvs viņu pārtrauca,— ka visa tā velna būšana sniedzas pāri tavu iespēju robežām. Jāatzīstas, ka mūsējām arī,— viņš piebilda, brīdi klusējis.

Elektroniskais Darbaudzinātājs pacēla gaisā rādītājpirkstu:

— Jebkuras frekvences elektromagnētiskās svārstības . . .

— Kā redzams, mēs neesam saskārušies ar elektromagnētisko lauku,— Rejs klusu sacīja.— Tas ir kaut kas cits. Varbūt biolauks . ..

— Visiem laukiem ir elektromagnētiska daba.

— Visiem zināmajiem, Ed, par kuriem cilvēki radījuši elektromagnētisma teoriju. Taču daudz kas vēl ir palicis aiz mūsdienu zinātnes robežām, piemēram, gravitācija. Mēs esam iemācījušies to dabūt mākslīgi, taču tās daba

mums vēl joprojām nav skaidra. Tas pats ir ar biolaukiem. Tiek pieņemts, ka tiem jābūt. Bet kādas ir to īpašības, to iespējas . . .

— Rej, klusē jel,— Stīvs teica.— Tev vēl nav ieteicams tik daudz runāt. Klusē un mierīgi pagūli. Mums ir pietiekami daudz laika, lai bez steigas visu apspriestu un izlemtu.