TUVU KRITISKAJAM

—   Pēc brīža es tev visu paskaidrošu, Nik, — Re­kers atbildēja uz Nika jautājumu, kas noticis. — Vai tu vari aiziet pie ratiem, sadabūt spaini un pēc tam pie dīķa satikties ar mani?

—   Protams.

Niks cilpoja atpakaļ augšā pakalnā. Rekers nebija licis robotam atnest spaini, tāpēc ka jau sen bija pie­radinājies nelietot mašīnas kustīgās daļas, piemēram, manipulatorus, vairāk, nekā bija nepieciešams.

Pieminētais dīķis, kā parasti, atradās apaļas iepla­kas dibenā. Un šķidrums — viss, kas palicis pāri no ezera, kurš naktī bija klājis plašu apvidu, bet dienā gandrīz pilnīgi izžuva — sedza tikai mazu ielejas daļu, — arī gluži tāpat, kā parasti. Gadu gaitā Re­kers nepilnīgos novērojumos, ar kuriem pretrunā līdz šim gan nebija neviens fakts, bija ieguvis pārliecību, ka šķidrums ir oleums — galvenokārt atmosfēras gāzu piesātināta sērskābe ar bagātīgu metāla jonu piejaukumu no nakts lietus izšķīdinātajām tuvējām klintīm.

—  Vai spainis ir vesels, Nik? Vai šķidrums no tā netecēs laukā?

Par atbildi Niks iegremdēja ādas trauku zem dīķa līmeņa, izvilka laukā pilnu līdz malām un pagaidīja, kamēr notecēja šķidrums no spaiņa ārpuses.

—  Manuprāt, tas ir pavisam vesels, — viņš bei­dzot teica. — Kāpēc tas ir tik svarīgi? Mums to ne­kad nevajadzēs nest sevišķi tālu — dīķi ir visur.

—   Es negribu spainī turēt šķidrumu, Nik. Izlej to! — Doktora audzēknis paklausīja. — Tagad ieliec spaini sāniski dīķī un palaid vaļā. Nē, nesmel tajā šķidrumu!

Spainis tūlīt sasvērās sāniski, un tajā ieplūda trīs vai četri galoni oleuma. Tas bija pietiekams sma­gums, lai iegremdētu spaini dīķī līdz malai, un tā tas arī palika peldam.

—  Paskaties, ko vēl tajā var Ielikt, pirms tas no­grims!

Niks paklausīja, nemaz nejautājot jaunā darbības vārda nozīmi. Viņš neslēpa savu pārsteigumu, kad izrādījās, ka iespējams spaini piepildīt ar trauslajiem augu zariņiem un tas nepazūd šķidrumā, kaut gan pat puscollu augsts vilnītis spētu to nogremdēt. Šo faktu Rekers tūlīt demonstrēja — pēc viņa rīkojuma Niks spēcīgi sakustināja dīķa virsmu; viļņi pāršļācās pāri spaiņa malai, un tas gandrīz tūlīt nogrima.

—   Vai tu domā, ka būtu iespējams pēc šā principa pagatavot kaut ko, kas varētu noturēt vairākus tavē­jos virs ūdens, lai viņi nenoslīkst? — Rekers jautāja.

Niks nebija īsti drošs. ' šķiet, ka man jāatbild «jā», — viņš teica. — Bet kā mēs varētu lietot tādu priekšmetu, ja mums tas būtu?

Rekers pastāstīja par Izijas ziņojumiem, pieminē­dams alinieku izlūka acumirklīgo parādīšanos, un pateica, ka batiskafs, iespējams, jau sasniedzis jūru. Niks pārējo saprata pats un, kā tas viņam bija pa­rasts, mazliet par daudz aizrāvās.

—   Skaidrs! — viņš iesaucās. — Kuģis ir okeānā, kur neviens nevar tam piekļūt, un tāpēc tu mūs pa­mācīji, kā ceļot pa okeānu. Tu gribi, lai mēs uztaisām lielu spaini, ar kuru nokļūt pie kuģa, un aizvelkam kuģi uz otru pusi, kur Ātrais netiktu klāt. Tā ir laba doma. Tiklīdz ieradīsies pārējie, mēs sāksim taisīt spaini.

—    Pagaidi, Nikl Pa okeāniem, kaut ari tie ir ne­lieli kā uz Tenebras, nevar gluži tik vienkārši pa­braukāties. Jāpadomā vēl kas cits. Kas notiktu, ja jūs šai spainī būtu laukā naktī?

. Niks kļuva domīgs.

4tr Sākoties uzplūdiem, okeāna blīvums milzīgi sa­mazinās, un jau diezgan agri vakarā tu piedzīvosi, ka tas sāks plūst pāri spaiņa malām; tu taču redzēji, kas nupat notika mūsu acu priekšā.

—    Jā, — domīgi piekrita Niks. Viņš brīdi klusēja, tad atkal sajūsminājās. — Pagaidi! Spainis nogrimst tāpēc, ka tajā iekļūst šķidrums un tas vairs nav vieg­lāks par to, kuru tas izspiež, vai ne?

—   Pareizi.

—    Un ja nu spaiņa vietā mums būtu noslēgts ar gaisu pilns maiss? Ja tas būs cieši aiztaisīts, lai cik augstu arī paceltos jūra, tā netiks iekšā.

—    Bet ja jūras blīvums kļūst tikpat mazs kā gaisa blīvums?

—    Vismaz no rīta, kad ūdens izgaros, maiss atkal peldēs.

—    Tā būs tikai tad, ja maiss nemaz nelaidīs laukā gaisu. Es labāk gribētu, lai jūs neriskētu ar savām dzīvībām, paliekot pa nakti jūrā, kaut arī tava ideja spaiņu vietā lietot maisus ir laba. Būtu jauki paga­tavot kuģi no daudziem kopā sastiprinātiem maisiem, lai tas peldētu arī vēl tad, ja daži no tiem sāktu laist laukā gaisu.

—   Tas ir pavisam skaidrs. Bet kā būs ar Atro?

Par viņu es parūpēšos. Vai tu nedomā turēties

pie vienošanās, kuru mēs piedāvājāmies ar viņu no­slēgt?

Niks brīdi pārdomāja.

—    Man šķiet, jā, ja viņš patiešām piekritīs. Ja tas, kas vakar ieraudzīja kuģi, bija viens no Atrā izlū­kiem, varbūt viņš nolēmis atrast kuģi pats.

—     Es vēl aizvien domāju, ka tā bijusi nejaušība. Ja izrādīsies, ka taisnība ir tev, mēs šo problēmu atJ risināsim. Izija esot ar mieru sastapt Atro. Vai ne, jaunā dāma?.

—   Protams.

—   Vai tev patīk Ātrais? — Niks mazliet pārsteigts jautāja meitenei. — Es nespēju aizmirst, ka viņš no­galināja divus manus draugus.