TUVU KRITISKAJAM

Dabiski, ka tagad visa uzmanība pārslēdzās uz no­vērošanas telpu, no kuras varēja tieši redzēt Teneb­ras virsmu. Tomēr tur patiešām nekas sevišķs neno­tika. Robots, kā parasti, stāvēja visai nepareiza ugunskuru apļa vidū, un četri iedzimtie bija novie­tojušies ap to šonakt nevienādā attālumā: trīs no vi­ņiem atradās diezgan cieši kopā ziemeļaustrumu pusē, un ceturtais apstaigāja atlikušās trīs ceturt­daļas apļa. Pēc dažu minūšu novērošanas bija viegli noteikt iemeslu — kamēr nodzisa viens ugunskurs vientuļnieka pusē, ziemeļaustrumos paspēja nodzist vai vesels ducis. Tai pusē kādam nepārtraukti bija jāsteidzas ar lāpu no jauna aizdedzināt vienu vai di­vus ugunskurus ārējā malā. Lāgu lāgiem, ja lāses sekoja cita citai pārāk ātri un pirmā bija atstājusi robu uguns aizsargsienā, nodzisa arī kāds no iekšē- pem ugunskuriem. Tomēr šķita, ka tiešas briesmas nedraud.

Kamēr Rekers paēda, viņa asistents, uzdevis vie­nam audzēknim izmērīt ar soļiem attālumu, kas at­bilst robota garumam, aprēķināja laiku, cik ilgi lietus Jāse lido virs šīs līnijas, un tā noteica vēja stip­rumu — gandrīz divas jūdzes stundā, kas, kā visi lināja, bija rekords; to paziņoja zinātniekiem, bet neviens nespēja ne izskaidrot šo parādību, ne arī pa­redzēt tās sekas. Toties kāds apkalpes loceklis, kurš pašreiz nedežurēja, brīdi pastāvējis pie novērošanas telpas durvīm, apvaicājās:

—   Cik tālu no jūras ir nometne?

—   Savas divas jūdzes no dienas krasta līnijas.

—   Cik tālu naktī?

—   Jūra sasniedz ieleju tieši pie kalna.

—   Kā vējš izmainīs krasta līniju? Tā kā jūra vēlu naktī nav daudz blīvāka par gaisu, man liekas ka pat šī niecīgā viesuļvētriņa — divas jūdzes stundā — var radīt pamatīgas pārvērtības.

Rekers vienu mirkli izskatījās satrūcies; tad viņš pārlaida skatienu visiem pārējiem, kas atradās telpā. Viņu sejas liecināja, ka nevienam šī doma nebija iešāvusies prātā, bet, kā doktors pamanīja, vai­rums — un tieši tie, kuru domām varētu būt vislie­lākā nozīme — juta, ka tā ir pamatota. Tāpat do­māja arī Rekers pats, un, jo vairāk viņš par to lau­zīja galvu, jo vairāk raizējās. Ričam, kas pēdējos rūpju pilnajos mēnešos nebija zaudējis neko no sava vērīguma, doktora sejas izteiksme bija pilnīgi skaidra.

—  Vai jūs nedomājat, ka būtu labāk viņus dabūt tālāk no jūras, kamēr vēl ir laiks? — viņš jautāja.

^ Neesmu par to pārliecināts. Tikai četri vien viņi nespēj pārvietot atpakaļ visu nometni, un man ārkār-^ līgi negribas pamest kaut ko no viņu mantām, lai to aizskalo ūdens. Galu galā viņi uz pakalna ir piec­desmit pēdu augstāk par vietu, līdz kurai jūra pacē­lās agrāk.

—  Vai šai jūrai piecdesmit pēdu ir daudz?

—   Es nezinu. Es to nevaru noteikt.

—   Manuprāt, kaut kas jums būs jādara, — Ričs teica. — Jūs pazaudēsit visu, ja jūra viņus pārsteigsi

—  Jā, bet • •

—   Kādi tur vēl «bet»! Paskatieties!

Viņu sarunā bija iejaucis tas pats apkalpes locek­lis, kas bija ieminējies par vēju. Viņa acis bija pie­vērstas ekrānam, uz kura bija redzama jūra, un abi — Rekers un Ričs īsajā mirklī, pirms paši paska­tījās uz ekrānu, jau nojauta, ko ieraudzīs.

Vairākas stundas pirms parastā laika eļļainās jūras mēles laizījās ap austrumu pakalnu pakājēm. Pāris sekunžu neviens neteica ne vārda; tad Rekers rīkojās tā, ka izgaisināja lēni1 domājoša un lēmumos svār-> stīgaj visai nepraktiska «tipiska zinātnieka» iespaidu, kāds droši vien bija par viņu radies diplomātam. Ieraudzījis, ka viņa projektam un audzēkņiem draud tūlītējas briesmas, viņš lēma un rīkojās pietiekami' ātri:

^ Nik! Jūs visi! Vienu mirkli pametiet acis uz austrumierri"un tūlīt sāciet rīkoties! Pārliecinieties, ka visi dokumenti1 / 5t sevišķi kartes, tiek droši ietīti un piestiprināti pie plosta! Piesieniet tās cieši, tomēr at«f stājiet tik daudz virves, lai arī paši varat piestipnV nāties pie plosta! Jūs uii kartes esat vissvarīgākais, un to rieaizmirstietl Kad kartes ir novietotas pēq

iespējas droši, dariet, ko varat, lai saglabātu ieročus; piestipriniet tos vai nu pie sevis, vai pie plosta! Bē­dziet ar plostu!

—   Kā ar ganāmpulku? Bez tā… — ieminējās Niks.

Rekers, nenogaidījis teikuma beigas, partrauca viņu:

—  Nedomājiet par ganāmpulku! Rūpējieties paši par sevi! Par kartēm un ieročiem!

Trīs Nika biedri bija ķērušies pie darba bez jeb­kādām ierunām.

Tālie novērotāji, elpu aizturējuši, nolūkojās, kā tenebrieši pūlas aizsteigties priekšā draudīgajam okeā­nam.

Jūra, kuru lietus bija stipri atšķaidījis, jau applū­dināja pauguru un vienlaikus nodzēsa visus uguns­kurus, tāpēc nometnes panorāma uz ekrāniem nobā­lēja. Pēc mirkļa novērotāji ieraudzīja četrus pielieku- šos tenebriešus. Plosts vēl nebija uzpeldējis, bet kus­tējās rāvieniem, ar pludiņiem vilkdamies pa zemi, kura tagad bija kļuvusi par okeāna dibenu. Rekers deva rīkojumu, lai robots seko plostam.

VII