TUVU KRITISKAJAM

Kad Niks beidzot nokļuva pazīstamā apkaimē, roka vairs nesmeldza un Altairs bija jau augstu pie debe­sīm. Niks mazliet'mainīja virzienu un vēl pielika soli. Tagad viņš jau bija pārliecināts, ka tiešām varēs no­dot ziņojumu par savu sagūstīšanu, bet arī atskārta, ka vēl nav to pārdomājis. Ja Niks tikai atstāstītu no­tikumu secīgi visos sīkumos, ziņojums pārmērīgi ieilgtu. Bija svarīgi, lai Fedžins un pārējie dotos pro­jām ātri. No otras puses, vajadzēs diezgan sīki iz­skaidrot stāvokli, lai pārliecinātu Skolotāju. Apsvēr­dams šo problēmu, Niks neapzināti samazināja āt­rumu. No pārdomām viņu izrāva tikai paša vārda skaņa.

—   Nik! Vai tas patiešām esi tu? Kur tu biji pazu­dis? Mums sāka likties, ka tu pārāk bieži pārguli laukā!

Pirmajā mirklī Niks tvēra pēc nažiem, bet tad, pa­zinis balsi, nolaida roku.

—   Džonij! Ir patīkami dzirdēt atkal īstu valodu! Ko tu dari tik tālu no mājām? Vai tuvāk aitas visu jau noēdušas?

—       Nē, es medīju, nevis ganu aitas. — Džons Dū- 1 i tis izspraucās no biežņas. — Bet kur tu biji? Tu nedējām ilgi biji projām, un mēs pat pārstājām tevi meklēt.

—       Jūs mani meklējāt? Tas ir nelāgi. Tomēr man šķiet, ka tam nav bijis nozīmes, citādi es to būtu uz­zinājis jau agrāk.

—       Ko tu ar to domā? Es nesaprotu, par ko tu runā! Un ko tu tur teici, ka ir labi atkal dzirdēt «īstu» valodu? Kāda valoda tad vēl ir? Pastāsti!

—       Tas ir garš stāsts, un man tas jāpastāsta visiem reizē pēc iespējas ātrāk. Iesim uz mājām! Nav vērts visu atkārtot vēlreiz.

Atbildi nenoklausījies, Niks pagriezās uz ieleju, kuru abi sauca par «mājām».

Fedžins atradās savā parastajā uzturēšanās vietā ciemata māju vidū. Ieraudzījis Skolotāju, Niks pa­sauca to vārdā.

—       Fedžin! Mums draud nepatikšanas. Vai mums ir vēl kādi ieroči, kurus tu mums neesi parādījis?

Kā parasti, atbilde atskanēja tikai pēc pāris se­kundēm klusuma.

—       Ā, tas esi tu, Nik. Mēs jau gandrīz sākām do­māt, ka esi gājis bojā. Kāpēc tu runā par ieročiem? Vai tu paredzi, ka būs jācīnās?

—   Manuprāt, jā.

—   Ar ko?

—       Liekas, ka tie ir tādi paši radījumi kā mēs. To­mēr viņi netur dzīvniekus, nelieto uguni un priekš­metus sauc citādos vārdos nekā mēs.

—       Kur tu viņus sastapi, un kāpēc mums ar vi­ņiem būtu jācīnās?

—  Tas ir garš stāsts. Būs labāk, ja sākšu no paša sākuma, taču mēs nedrīkstam zaudēt laiku.

—  Piekrītu. Pilnīgs ziņojums mums visiem būs visnoderīgākais. Sāc! N

—   Kā bijām nolēmuši, es devos uz dienvidiem un gāju lēnām, kartēdams apkaimi. Nekas daudz nav nopietni pārvērties līdz tā apvidus robežām, kurā mēs parasti apstrādājam zemi un pļaujam zāli. Protams, iālāk bija grūti noteikt, cik sen notikušas pārvērtības un kādas tās bijušas.

Vislabākais orientieris, kuru es ieraudzīju pirmās dienas vakarā, bija kalns — pavisam regulājs konuss un daudz augstāks nekā agrāk redzētie.

Otrā dienā pēc saullēkta es pagāju'kalnam garām pa austrumpusi. Tai nostūrī bija krietni stiprs vējš, un šķita, ka visu laiku tas pūš kalna virzienā. Kartē es to nosaucu par Vētras kalnu. Spriežot pēc vēja, tur vajadzētu būt daudziem naktī augošiem augiem, un pētīšana jāplāno tā, lai tiktu no kalna projām pirms tumsas iestāšanās.

Ceļojums bija tāds pats kā parasti. Aizstāvoties es nogalināju pietiekami daudz dzīvnieku, lai būtu ko paēst, bet todien neviens neparasts dzīvnieks nega­dījās.

Tomēr trešajā rītā, kad kalns vairs nebija redzams, es uzdūros kādam dzīvniekam alā. Tas sagrāba mani aiz kājām, un šķita, ka mani šķēpi tam nenodara lielu ļaunumu. Domāju, ka nebūtu izglābies, ja neuzras- tos palīgs.

—   Palīgs?

Pārsteigtā balsī izteiktais jautājums atskanēja tū­līt, bez raksturīgā klusuma, kāds allaž iestājās, pirms runāja Skolotājs. Jautātājs bija Džims.

—   Kur tu ņemi palīgu? Neviens no mums nebija tai apvidū.

—   Tātad tas nebija neviens no mūsējiem — vismaz vārda tiešajā nozīmē ne. Viņš izskatījās tieši tāds pats kā mēs, un viņam bija tādi paši šķēpi; bet, kad beidzot mums bija izdevies nogalināt zvēru alā un mēs mēģinājām aprunāties, viņš lietoja citādus vār­dus; patiesību sakot, pagāja labs brīdis, kamēr es vis­pār sapratu, ka viņš runā.

Es nolēmu iet kopā ar viņu izlūkot apvidu un pie viena iemācīties kaut ko no viņa valodas; galu galā, man tas šķita svarīgāk nekā tikai kartēt apkaimi. Ja man izdotos iemācīties viņa valodu, varētu izrādīties, ka vipš zina daudz vairāk par šo apvidu, nekā mēs spētu^noskaidrot, mēnešiem ilgi to pētot.

Likās, viņam nebija iebildumu, ka eju līdzi, un ar laiku es sāku saprast dažus no viņa vārdiem. Tas ne­bija viegli, jo bija ne tikai jāiemācās skaņas, kuras viņš lietoja priekšmetu apzīmēšanai, bet arī jāapgūst dīvainais veids, kā viņš tās saistīja kopā. Tomēr mēs abi medījām un visu laiku mācījāmies sarunāties. Mēs negājām vienā'virzienā vien, tomēr es tīri labi ievēroju mūsu mestos līkumus un, kad radīsies izde­vība, varēšu atzīmēt viņu ciematu kartē.

—   Ciematu? — Džims viņu pārtrauca otro reizi, kamēr Fedžins vēl nebija bildis ne vārda.