UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Un Golkonda padevās. Golkonda pacēla ķepiņas. Viņa vēl kauc, mutuļo, biedē ar ugunīgajiem mākoņiem un visvisādu pirotehniku, taču tagad tas vairs nevienu, iz­ņemot jauniņos, neietekmē. Pat Melnās vētras mums vairs nav bīstamas — mūsu meteorologi ar ūdeņraža bumbām iznīcina tās jau dīglī. Tur, kur mēs kādreiz iz­klājām selēna palagus, tagad izpleties augstākās klases kosmodroms. Tas pieņem un nosūta līdz simt kuģiem mēnesī. Apmēram piecdesmit kilometru uz dienvidiem pie kalnu grēdas atzarojuma — pilsēta. Uz to ved asto­ņas lieliskas stikla masas šosejas. Pilsētas centrā stāv mūsu «Mazulītis». To atrada, izgrieza no zemes un kopā ar apkusušo akmeni uzlika uz plastmetāla pamata. Uz bruņām iekalts īss uzraksts: «Pirmajiem». Tas ir piemi­neklis Anatolijam Jermakovam, Bogdanam Spicinam, Tahmasibam Mehti un viņu biedriem.

Jā, Aļoša, Golkonda padevās! Ko nu par Golkondu! Drīz vien visa Venēra atradīsies pie uzvarētāja kājām. Pašlaik tiek pētīts smagā ūdens ezeru un purvu gredzens Golkondas apkārtnē (vēl līdz šim nav skaidrs, no ku­rienes tanīs rodas ūdens; sākumā domāja, ka šie ezeri un purvi kaut kādā veidā saistīti ar Golkondu, bet pirms diviem mēnešiem tāds pats liels smagā ūdens ezers tika atklāts otrā Venēras puslodē, vairāku tūkstošu kilo­metru attālumā no mums). Irgensens nosēdās dienvid­polā. Tur atklāta pilnīgi jauna pasaule — nepārskatāmi sarkanu koku meži, zaļi ezeri, dīvaini dzīvnieki, zem trakojošas stratosfēras kupola noslēpies neparastas dzī­vības rezervāts. Tiek gatavota ekspedīcija uz ziemeļ­polu. Ja Venēras ziemeļu polārā cepure būs kaut maz­liet līdzīga savai dienvidu māsai, es šai planētai daudz ko piedošu. Šeit, uz vietas, mūsu ekspedīcijas laužas aizvien dziļāk un dziļāk melnajos smiltājos viņā pusē Karsto purvu gredzenam. Bet man, vai saproti, paraksta vannas un ieteic rīt bifštekus.

Starp citu, par bifštekiem.

Nesen es sastapu Mihailu Antonoviču. Viņš stāstīja, ka Augstākās Kosmonautikas skolas priekšnieks atsau­coties par Tevi ļoti labi. Tais pašās domās par Tevi ir arī pats Mihails. Tu jau zini viņa runāšanas manieri: «Aļo- šeņka? No viņa iznāks lielisks stūrmanis, 1-lielisks, tu redzēsi!» Es par Tevi no visas sirds priecājos, sarkan- ādaini!

Man nācās uz pusstundu atrauties no vēstules un uz­klausīt mana kaimiņa kibernētiķa Ščerbakova sūroša­nos. Tu droši vien zini, ka uz ziemeļiem no kosmodroma ceļ grandiozu apakšzemes kombinātu, kur pārstrādās urānu un transuranīdus. Cilvēki strādā sešās maiņās. Roboti — bez pārtraukuma; lieliskas mašīnas — praktis­kās kibernētikas pēdējais vārds. Bet, kā mēdz sacīt ja­pāņi, arī pērtiķi krīt no koka. Tikko pie manis atnāca Sčerbakovs, nikns kā pats velns, un paziņoja, ka tā mehānisko idiotu banda (tieši viņa vārdi) šonakt izvazā­jusi vienu no lielajām rūdas noliktavām, noturēdama to, acīm redzot, par neparasti bagātu atradni. Programas ro­botiem bijušas dažādas, tāpēc uz rīta pusi daļa nolikta­vas satura atradusies kosmodroma noliktavās, otra daļa — pie Ģeoloģiskās pārvaldes ieejas, bet pārējais vispār nezin kur. Meklēšana turpinoties. Es kā vien prazdams nomierināju Ščerbakovu (gandrīz vai nomiru aiz piepūles, cenzdamies saglabāt nopietnu sejas izteik­smi) un atgriezos pie vēstules.

Taisnību sakot, laiks beigt. Spalva lūdzas atpūtā, un mani sauc uz procedūrām. Gribu vēl tikai Tev pavēstīt, ka Mihails pašlaik aizsūtīts uz Amalteju. Amalteja — tas ir piektais Jupitera pavadonis. Šo patiesību Tu droši vien uzzināji skolā, bet, protams, aizmirsi. Tur pašlaik gatavo kaut ko interesantu. Un vispār — Tu būsi stūr­manis, vēlāk būsi arī kuģa kapteinis, es Tevi pazīstu. Taču «Aspice hoc sublimē candens, quem invocant omnes Iovem», tas būtu: «Paraugies uz šo cēlo spožumu, ko visi sauc par Jupiteru.» Sirsnīgi lūdzu — paraugies! Nākamais, lielais uzbrukums notiks Jupiteram.

Jā, Miša man sacīja, ka Dauge esot pilnīgi izveseļo­jies un nedodot Krajuhinam miera ar saviem nemitīga­jiem lūgumiem nosūtīt viņu uz šejieni. Cēla rīcība, pro­tams, bet Tu pie pirmās satikšanās tomēr mēģini viņu atrunāt. Lai pagaida, kamēr mēs šeit iedēstīsim dārzus. Runājot nopietni, es gluži vienkārši baidos par drudža atkārtojumiem. Un tomēr ellišķīgi gribas Jūs redzēt, sasodītie velni!

Paliec sveiks, sarkanādaini! Ceru, ka nepaies ne divi gadi, kad Tu man uzrakstīsi.

Sirsnīgs sveiciens sievai un dēliņam. Un noskūpsti, brāl, sievai roku.

Tavs V. Jurkovskis.

Venēra, Golkondas osta 19 … g. 7. II

SATURS

Pirmā daļa Septītais poligons

TOC \o "1-3" \h \z Nopietna saruna………………………………………………………….. 7

«Hiusa» komanda………………………………………………………. 16

Uz sliekšņa………………………………………………….. 29

Ikdiena…………………………………………………………………….. 42

Uguns pārbaude………………………………………………………… 61

«Hiuss» atgriežas……………………………………………………….. 75

«Kā argonauti senatnē»……………………………………………….. 88

Otrā dala

Kosmoss un cilvēki

Krajuhins……………………………………………………………….. 105

Kosmiskais uzbrukums…………………………………………….. 117

Briesmu signāls……………………………………………………….. 129

Venēra no putna lidojuma…………………………………………. 147

«Mūsu dzive pilna pārsteigumu …»…………………………….. 159

Trešā daļa

Urāna Golkondas krastos