UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Iegājis apsvilušajā mežā, viņš gandrīz tūdaļ pat uz­dūrās trim cilvēkiem. Viens, milzīgs, līda, locīdamies kā tārps, ķerdamies pie katra izcilnīša, un vilka uz muguras otru -— pārsietu netīrām skrandām, nekustīgu, bezpa­līdzīgu, ļenganu. Trešais līda nopakaļus. Ap vidukli viņam bija sasieta siksnas cilpa, siksnas gals viņu sais­tīja ar pirmo. Viņi rāpoja taisni virsū sastingušajam stūrmanim. Pēkšņi zaudējis valodu, smakdams no šaus­mām un prieka, Mihails Antonovičs ieraudzīja, ka pir­mais, kurš līdzīgi zalktim līda pa priekšu, visā spēkā at­sitas ar sudrabaino ķiveri pret koka stumbru, ievaidas, aprāpo apkārt kokam un dodas uz priekšu — neatlaidīgi un nikni. . .

Beidzot Mihails Antonovičs iekliedzās un metās pretī viņiem. Tad pirmais apbrīnojamā ātrumā piecēlās uz ceļiem, un viņa rokās nozibēja automāts.

—    Kas? — viņš iesēcās.

—    Aleksej! — iekliedzās Mihails Antonovičs un no­krita blakus uz ceļiem, pieplaka un ieraudājās sāpīgām, niknām un priecīgām asarām . . .

Zem viņa zābaka, iemīts putekļos, iečaukstējās pa­pīrs — kādreiz balts, tagad notriepts dzeltenīgiem dub­ļiem, saņurcīts, ieplēstām, driskainām malām. Taču uz tā vēl varēja atšķirt gan melno Golkondas plāceni, gan purvāja gredzenu, gan mazu, sarkanu aplīti uz dienvid­austrumiem no dubļu krātera. Ja Mihails Antonovičs zinātu savas koordinātes, viņš uzreiz ieraudzītu, ka šai aplītī stāv «Hiuss». Anatolijs Borisovičs Jermakovs, pa­saulē labākā kosmosa kuģa komandieris, kļūdījās reti. Arī šoreiz viņš bija kļūdījies tikai par dažiem kilo­metriem . . .

Kad Bikovs bija beidzis savu stāstu, Mihails Antono­vičs iešņukstējās:

—    Biedri! Mani brāļi! Bogdans, Jermakovs… — lielas, straujas asaru lāses tecēja pa viņa apaļajiem, lab­sirdīgajiem vaigiem, aizķērās biezajos bārdas rugājos.

—    Nevajag . . . raudāt, — ar grūtībām izrunāja Jur­kovskis.

Viņš gulēja krēslā blakus pienaini baltam, slēgtam cilindram, kurā snauda, peldēdams dziedinošā šķidrumā, pārsiešanas un injekciju izmocītais, kailais Dauge.

Rīdams asaras, Mihails Antonovičs skatījās te uz cilindra izliekto vāku, te uz Jurkovska seju, kas bija melna kā ogle, te uz Bikova seju, ko gandrīz pilnīgi aiz­sedza tumšas aizsargbrilles.

—    Neraudi, Mihail, — atkārtoja Jurkovskis, — labāk vēlreiz noskaņojies uz Golkondu …

Kad vadības kabīni piepildīja augstas un neatlaidīgas «tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt» skaņas, Aleksejs Petrovičs Bikovs noņēma brilles.

—    Bākas, — viņš nomurmināja, miedzot acis. — Mūsu bākas! . . .

«Tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt.. .»

—    Vai tu, Mihail, varētu lidot pēc šiem peilēju- miem? — čukstēja Jurkovskis. Ass, gavilējošs lepnums zaigoja viņa iegrimušajās acīs.

—    Protams … Skaidrs, ka varētu! — Resnais stūr­manis berzēja vaigus, bet asaras joprojām lielām lāsēm bagātīgi krita uz vadības pults. — Un ne tikai es, kurš katrs iesācējs varēs! … Uzliec taču brilles, Aleksej! — viņš pēkšņi iesaucās žēlabainā balsī. — Atkal gribi kļūt akls? …

«Tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt,» skanēja Kosmosā virs bezdibenī grimstošajiem tuksnešiem un purviem, virs ugunīgajiem mākoņiem, virs sadragātajiem kuģiem, virs sakropļotā «Mazulīša», virs Bogdana nezināmā kapa, virs mūžīgi dārdošās Golkondas krātera .. .

—    Līdz «Ciolkovskim» palicis pusotra tūkstoša kilo­metru, — sacīja Mihails Antonovičs un pasniedzās bei­dzot pēc kabatas lakatiņa.

—    Tu nedrīksti raudāt, Mihail, — čukstēja Jurkov­skis. — Darbs ir paveikts . . . Mēs … nespējām veikt vai­rāk . . . Bet ceļš tagad ir brīvs. Un mēs atgriežamies. Bi­kovs … es … un Georgs.

Bikovs atkal uzlika brilles.

«Tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt,» dziedāja tālās bākas.

Trešās daļas beigas

EPILOGS

Aleksejam Petrovičam Bikovam, Zemes un Ve­nēras tuksnešu uzveicējam un tā tālāk un tā tālāk, Augstākās Kosmo­nautikas skolas trešā kursa ziedam no

necienīgā planetologa Volodjas Jurkovska

sveiciens!

Vai Tev, mans sarkanādainais brāli, nešķiet, ka mūsu sarakstei ir mazliet konvulsīvs raksturs? Pēdējos div­arpus gados (izlabo, ja es kļūdos) esmu nosūtījis Tev četras vēstules, uz kurām saņemta tikai apmēram viena. Un arī šī vienīgā bija rakstīta plašā rokrakstā uz pus- lappuses. Vēsturei ir zināms tikai vēl otrs tikpat intensī­vas sarakstes gadījums, proti, cara Ivana Bargā kores­pondence ar aizbēgušo kņazu Kurbski. Vēsture aplie­cina, ka abas augstās puses septiņpadsmit gadu laikā pamanījušās uzrakstīt tikai sešas vēstules. Ivans Bargais uzrakstījis divas, Kurbskis savukārt četras, pēc tam no­miris, droši vien no pārpūles. Mūsu laikos cilvēki ir stiprāki, un tā es rakstu Tev piekto. Tiesa, lai tas no­tiktu, bija vajadzīgs liels gribas spēks un zināmu ap­stākļu sagadīšanās.