UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Stūrmanis atceras savu pirmo atgriešanos no Kosmosa. Ziedi, mūzika, ļaužu jūra un tur — arī Zoja. Vēl pavi­sam jauniņa — toreiz vecākā laborante Krajuhina insti­tūtā. «Vecākā laborante,» smējās Mihails Antonovičs un ķircināja viņu: «Ja tu esi vecākā laborante, kādi tad iz­skatās jaunākie?» Lielisks, tas bija lielisks laiks — im­pulsu atomraķešu ziedu laiks, laiks, kas izvirzīja tādus kā Krajuhins, Privalovs, Sokolovskis … Laiks, kad ve­čuks Šraibers Novosibirskā attīstīja «absolūtā atstaro­tāja» ideju — brīnišķīgu ideju. Bet kā šo ideju saņēma! «Trakais vecis! Tumsonis, alķīmiķis! Ideālists! Fantasts!» Pa kaktiem dzirdēja čukstam: «Hi-hi! . . . Absolūtais at­starotājs — tas nozīmē to pašu, ko mest zirņus pret sienu?» — «Muļķi, ja ne ļaunāk!» toreiz par viņiem sa­cīja saniknotais Krajuhins. Tolaik bija briesmīga cīņa. Krajuhinu gandrīz vai atcēla par tirāniju. Bet rezul­tātā — te nu ir «absolūtais atstarotājs»: ««Hiuss» versus Venus!» (Mihails Antonovičs ar to bija izlietojis divas trešdaļas savu latīņu valodas zināšanu un žirgti saber­zēja rokas.) ««Hiuss» versus Venus!» Pagaidām viss iet tīri labi! Tfu-tfu, ka tik nenoskauž .. .

Deviņpadsmitās dienas rītā pēc «Mazulīša» aizbrauk­šanas Mihails Antonovičs jutās slikti. Viņu uzmodināja kāda nepazīstama balss, un, pielēcis no kojas, viņš ilgi raudzījās kabīnes pustumsā, kamēr beidzot saprata, ka tā bijusi viņa paša balss. Galva likās briesmīgi smaga, pirkstu galos dūra tūkstošiem adatu. Gribējās no jauna atgulties. Viņš iesnaudās, taču ne uz ilgu laiku, atmodies sameklēja termometru un pārbaudīja temperatūru. Šo­reiz tā, izrādās, bija normāla.

«Uz cīņu mostiet, darbaļaudis . . .» stūrmanis iedziedā­jās nepareizā melodijā, un pēkšņi viņam ienāca prātā, ka šo dziesmu viņš dzied vienmēr no rītiem, kad jūtas slikti, lai iemidzinātu sievas modrību, un ka nekad vi­ņam nav nācies dziedāt to ekspedīcijās. Kas var būt vēl ļaunāk — sasirgt tagad, pilnīgā vientulībā, tukšā kuģī.

Viņš piespieda sevi uzcelties, pieturēdamies ar roku pie «Hiusa» tērauda ribām gaitenī, iegāja vadības ka­bīnē un nosēdās pie raidītāja. «Mazulītis» neatbildēja.

—    Jāiet laukā, jāizkustas, — balsī noteica stūrmanis. — Es esmu slims, jāiziet, jāizkustas.

Nedrošā gaitā viņš devās pa gaiteni uz priekšu un apstājās pie kabīnes, kur glabājās speciālie tērpi. Viņš atskatījās: maigā gaismā spīdēja matētie lampu kupoli, uz smagajām metāla sienām vēl šur tur rēgojās brūni plankumi — tos bija atstājis sarkanais pelējums, kas pirms trim nedēļām ielauzās kuģī. Mihails piepeši gan­drīz fiziski sajuta nospiedošo klusumu, kas glūnēja tuk­šajos gaiteņos un kabīnēs — gaidīšanas klusumu, vien­tulības klusumu …

—    Uz augšu, uz augšu, izkustēties… — stūrmanis murmināja, vilkdams speciālo tērpu.

Ar lielām pūlēm viņš aizkļuva līdz augšējam kesonam. Ķivere gūlās uz pleciem neparasti smagi, rokas ar grū­tībām atvēra lūku. Vāks atkrita, un Mihails Antonovičs drīzāk saļima nekā atspiedās uz platās atveres malas.

Miglas nebija. Virs galvas pletās necaurskatāma tumsa, bet apkārt, cik tālu vien sniedza acs, klājās vāji mirdzošs līdzenums.

Viņš atbīdīja ūdensaugu lipīgos stublājus, kas bija apvijušies ap kuģi, nikni tos plēsa — tie traucēja ska­tīties. Tumsa, tukšums …

—    Tukšums … — stūrmanis izdvesa.

Pēkšņi pie apvāršņa viņš pamanīja ugunīgu blāzmu. Tā tuvojās, auga, aprija melno tumsu. Iekliedzies Mi­hails Antonovičs tieši savā priekšā saskatīja smilšu tuk­snesi. Šī vēju plosītā līdzenuma vidū stāvēja gigantisks virpuļviesulis, pilnīgi nekustīgs, draudīgs, mutuļojošs. Parādība nostājās atlēkušā stūrmaņa priekšā, pēc tam sašūpojās, iedrebējās un acumirklī nozuda. Tikai tālumā virs kalnu smailēm, kas bija kļuvušas ugunssarkanas, uzliesmoja un nodzisa gaismas plankums …

. . . Virs purvāja atkal iedegās blāzma. Krutikovs soli atkāpās. Tagad mirdzošajā dūmakā gaisā uzšāvās gigan­tiskas klints veidols, tās virsotne apžilbinoši spīguļoja baltā, sudrabainā mirdzumā. «Sniegs? Simt grādu lielā karstumā?» Klints pakājē nekustīgi kuploja sarkanīgi koki ar plakaniem, neparastiem vainagiem — daudz, ļoti daudz koku — veseli meži. . . Tie pārklāja visas kalnu nogāzes. Skaisti. ..

Stūrmanis cieši samiedza acis un atkal lēnītēm atvēra. Tumsa. Tukšums. «Mirāža? . . .» viņš nodomāja. «Mirāža vai halucinācijas? .. .»

Mihails Antonovičs neatcerējās, kā viņš bija nokļuvis lejā, dzīvojamās telpās. Galva bija kļuvusi skaidrāka. «Mirāža vai halucinācija?» Viņš paņēma kinoaparātu un atgriezās augšējā kesonā. Dīvainā parādība atkal šūpojās lūkas priekšā, un viņš to uzņēma, izlietojot vai­rākus desmitus metru filmas.

Filmu viņš attīstīja nekavēdamies. Jutīgās lentes kad­ros skaidri bija iezīmējušies koku vainagi, klints . . . Jā, viņš atcerējās: Zemes tuksnešu mirāžas arī var fik­sēt uz filmas. Tātad uz šīs planētas ir vēl kaut kas bez šiem pretīgajiem purviem un melnajiem tuksnešiem.