UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

«Mazulītis» neatsaucās, bet reiz ēters līdz «Hiusam» atnesa noslēpumainus signālus: trīs punkti, svītra, punkts, trīs punkti, svītra, punkts . .. Satrauktais stūr­manis ilgi un neatlaidīgi pūlējās nodibināt sakarus ar nepazīstamajiem, kuri nonākuši briesmās, un tikai dau­dzas dienas vēlāk Jermakovs viņam paskaidroja, ka tie bijuši bojā gājušā Bondepadhaja automātiskie peilējumi.

Kad beidzot cauri trokšņiem, kaucieniem un sprak- šķiem reproduktorā ieskanējās Jermakova mierīgā, no­svērtā balss, Krutikovs iegavilējās kā bērns. No šī brīža sakari kļuva regulāri. Komandieris paziņoja, ka viss kār­tībā. Mērķis sasniegts. Golkonda pretojoties visiem pek­les līdzekļiem, tomēr pētījumi risinoties veiksmīgi. Ģeo­logi strādājot augas dienas un savākuši daudz materiālu. Spicins un Bikovs palīdzot kā vien prazdami.

—    Tā gan, tā gan . .. — bubināja Mihails Antonovičs, priecīgi mādams ar galvu. — Sveiciniet viņus, Anatolij Borisovič, nododiet sveicienus!

«Mazulīša» komanda tagad esot tik ļoti aizņemta ar pētījumiem, ka visbiežāk ar Mihailu Antonoviču runā­šot pats Jermakovs. Viņš mazliet savainojis kāju un tāpēc nevarot piedalīties darbos ārpusē.

—    Ai-ai! — Mihails Antonovičs uztraucās. — Kā tad jūs tā? Tik neuzmanīgi! …

Reizēm ar stūrmani runāja Aleksejs Bikovs. Kā viņš apgalvoja, Bogdanam savu dežūru laikā nekādi neizdo­doties nodibināt sakarus ar «Hiusu». Ir gan neveiksme! Mihails Antonovičs par to ļoti bēdājās un lūdza nodot Spicinam sevišķi sirsnīgus sveicienus: viņš ļoti mīlēja Bogdanu, vairāk par visiem. Veci draugi! Piecpadsmit gadu — tas nav joks!

Taču ļoti bieži ēters klusēja, un nemierīgajā atmosfērā sprakstēja tikai elektriskie lādiņi. Mocīja skumjas un vientulība. Ļoti grūti, kad nav ar ko parunāt, pasmieties, pastrīdēties. Arī pusdienot vienam pašam kaut kā sku­mīgi, kumoss mutē nelien. Krutikovs mēģināja strādāt, tomēr neuzrakstīja ne rindiņas. Viņš mēģināja lasīt. Sā­kumā tas viņu aizrāva; «Hiusa» bibliotēkā atradās daudz labu, jaunu grāmatu, un Mihailam Antonovičam pēdējos gados reti bija nācies lasīt daiļliteratūru: darbs paņēma visu laiku, pat brīvo. Taču šī aizraušanās neturpinājās ilgi: traucēja domas par biedriem, par ģimeni. .,

Skumjas izdzina viņu ārā. Reiz, pārkāpjot komandiera visstingrāko pavēli, kas liedza atstāt kuģi bez sevišķas vajadzības, viņš paņēma automātu un izlīda pa lūku mutuļojošajā miglā. Vairāk nekā stundu viņš klaiņoja pa kosu džungļiem, bailīgi vērdamies apkārt ikreiz, kad slīkšņa nopūtās, savāca dažus interesantus vietējās flo­ras paraugus: palsu ūdensaugu gabaliņus, apaļas, fosfo- riscējošas jaunu sēņu cepurītes, speciālā traukā derdzī­gas dūņas. Vēlāk viņš visu pazaudēja, kad, iestidzis slīksnājā, pūlējās tikt ārā, ķerdamies pie gigantisko augu glumajiem, trauslajiem stublājiem. Ar mokām izķepuro­jies un noslīcinājis automātu, viņš ilgi meklēja sarkanī­gajā miglā pazudušo kuģi. Pēc šī pārdzīvojuma viņš nozvērējās neatstāt savu mitekli un apmierināties ar to, ko varēja redzēt un dzirdēt no «Hiusa» sliekšņa. Taisnību sakot, žēloties par jaunu iespaidu trūkumu ne­varēja . . .

Reiz kaut kas masīvs, blāvi spīdošu ādu, smagi els­dams un krākdams, izrāpās no slīkšņas un baltiem, pre­tīgiem redzokļiem ieurbās no bailēm pamirušajā stūr­manī. Atjēdzies Mihails sniedzās pēc ieroča, bet tikām dīvainais ciemiņš bija jau pazudis, izgaisis miglā. Pa kuģa bruņām rāpoja milzīgi, violeti gliemji, smagi vēlās lejup un ierakās dūņās. Virs galvas sarkanīgajā dū­makā reizumis šūpojās kaut kādas platas ēnas. Zoofagi augi plosīja gabalos milzīgu kāpuru, kas izmisīgi locī­jās; cauri miglai atplūda aizsmacis, žēls kliedziens; dū­makā garām aizslīdēja virkne saķērušos, sarainu ka­molu: lipīgās šķiedras trīsot kustējās, milzīgā virkne likās bezgalīga. Blīvi noslēdzis lūku, Krutikovs aizgāja gulēt, tā arī neredzējis briesmoņa asti. Reiz, snaužot pie aparātiem, stūrmanis sajuta, ka kuģis vieglītiņām sa­šūpojas. Viņš pamodās un izlīda ārā paskatīties. Blakus kuģim melnēja platas, ovālas bedres, kuras ātri piepil­dīja duļķaina žurga: kāds briesmonis bija gājis garām, aizķerdams «Hiusu» un atstādams šīs milzīgās pēdas un platu stigu līdzenajā džungļu sienā.