UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Mihails Antonovičs atlaidās krēslā un ilgi sēdēja, raudzīdamies taisni sev priekšā. Griezīgs zvans lika vi­ņam satrūkties: draugi! Viņš skriešus metās pie raidī­tāja. Jermakova vienmērīgā balss, kā allaž, sasparoja viņu. Labāk klusēt par visiem šiem uztraukumiem. Mi­rāža ir mirāža, bet šorīt pamodies viņš sajuta vājumu. Kas to lai zina, kas tā par slimību . . . Varbūt tomēr brī­dināt Jermakovu, apspriesties ar viņu? Taču viņš to ne­izdarīja. Viņi sāka runāt par Bogdanu: atkal viņš ne­varot pienākt pie rācijas— ir gan neveiksme! Galu galā tuvojās jau beigas . . . Tālākās darbības plāns? . . . Visla­bākais būtu …

Šai mirklī grīda zem stūrmaņa kājām sašūpojās un sāka grimt lejup, ausīs iespiedās smalka, svilpjošā skaņa. Mihails Antonovičs, šķiet, iekliedzās, jo Jerma­kovs jautāja, ko viņš sacījis. Reproduktorā iegaudojās sirēnas, sāka ķērkt, tarkšķēt. . . Krutikovs mēģināja pie­celties no krēsla, taču otrs grūdiens viņu notrieca no kājām. Krizdams viņš pieķērās pie radioiekārtas un pa­

rāva to sev līdzi — kaut kas nošķindēja gāzdamies un šķīzdams . . . Zemestrīce! Stūrmanis piecēlās un piestei­dzās pie mikrofona, sauca Jermakovu. Atbildei skanēja sēkšana, rūkšana, auri. . . Sienas nodrebēja, sašķie­bās . . . Savicinājis rokas, stūrmanis atkal nogāzās uz grīdas, pašļūca gabalu, kamēr atdūrās ar muguru pret vadības pults vēso metālu. Asais, ilgstošais svilpiens pārgāja varenā basa dūkoņā un aprāvās ar dobju dārdu.

Kopš tā laika, kad kuģis nosēžoties ar reaktoru gre­dzeniem bija dziļi ieurbies staignajos, dūņainajos iežos, ūdens piesātinātie, elastīgie dūņu slāņi zem «Hiusa» milzīgās tērauda masas nepārtraukti blīvējās un liecās. Dūņas atkāpās mikronu pa mikronam, centimetru pa centimetram un beidzot neizturēja. Un tagad milzīgais «Hiuss» smagi gāžas bezdibeņa dūņu atvarā .. . Biedri atgriezušies veltīgi meklēs to. Tai vietā, kur stāvēja kuģis, viņi atradīs vienīgi melnu, platu klajumu … Viņi aizies bojā, zaudējuši visu — ūdeni, skābekli, pārtiku un — pats galvenais — signalizācijas līdzekļus … Viņi nevarēs izsaukt palīdzību no «Ciolkovska» . . .

Stūrmanis pieķērās pie vadības pults malas, cenzda­mies piecelties. Kuģis spēcīgi sašķiebās un sāka gāzties uz sāniem . . . Pēc dažiem mirkļiem «Hiuss» nogulsies uz sāniem . . . varbūt pat apgāzīsies ar sprauslām uz augšu… Tā būtu nāve! Beidzot Mihails Antonovičs sasniedza galveno pulti, uzlika rokas uz svirām.. . Daudzkrāsainā varavīksnē uzliesmoja ierīču spuldzī­tes…

Un slīkšņa nodrebēja. Palsie džungļi sašūpojās. No melnā purva karstās žurgas uzšāvās zilu tvaiku mu­tuļi . . . apžilbinoša spožuma apņemts, pērkonīgi dār­dēdams un kaukdams, līdzīgs milzīgam posmkājim, piec- kājainais «Hiuss» iznira no sēcošā muklāja, pavisam īsu mirkli it kā apstājās virs purvāja un uzšāvās melnajās debesīs, atstādams aiz sevis platu — metrus sešdesmit diametrā — asfalta laukumu, no kura centra sākās līk­loču plaisas.

—- «Mazulīt», «Mazulīt», šeit «Hiuss»! Klausos jūs! Šeit «Hiuss»! «Mazulīt», «Mazulīt»! «Mazulīt»! «Hiuss» klausās jūs. Šeit «Hiuss», klausos. Pāreju uz uztveršanu.

Mihails Antonovičs pagaidīja, brīdi klausījās gaudo­šanu ēterā un izslēdza rāciju. Neatbild. Jau piekto dien­nakti klusē. Kas noticis? Kāpēc nav signāla lidojumam uz jauno kosmodromu? Vai tiešām . ..

Balstīdamies ar visām piecām kolonām uz stingriem, melniem, smiltīm klātiem akmens iežiem, «Hiuss» stāv necaurredzamā tumsā. «Hiuss» — tā ir brīnišķīga ma­šīna. Tikai «Hiuss», tā apbrīnojami vienkāršā vadīšanas sistēma, lieliskā stabilitāte lidojumā, tā varenie dzinēji deva iespēju veikt šo varoņdarbu — pārdrāzties pāri klintīm un nosēsties tik precīzi par spīti niknajiem vie­suļiem, par spīti tam, ka to vadīja kaut arī pieredzējis, taču apmulsis un nobijies pilots. Veltīgas nav bijušas Krajuhina, Privalova un daudzu citu desmitu un simtu cilvēku bezmiega naktis, cilvēku, kuri visu savu māku, visu savu milzīgo pieredzi, visu savu sapņotāju un radī­tāju dvēseli bija ielikuši fotonu raķetes radīšanā. «Hiuss» uzvarēja tur, kur jebkurš cits kuģis būtu no­lemts bojā ejai un tagad sadragāts un izkropļots mē­tātos kā tērauda lūžņu kaudze . ..

Bet «Hiuss» necaurredzamajā tumsā stāv vesels un neskarts, ja neskaita dažu nenozīmīgu aparātu bojāju­mus un vienu radioiekārtas komplektu, ko sadauzījis, acīm redzot, pats Mihails Antonovičs …

«Hiuss» stāv, jā, bet kur? To stūrmanis nezina. Galu galā tas nav svarīgi. Stundām un dienām viņš kvern pie rācijas, izsaukdams «Mazulīti», viņš gaida signālu lido­jumam uz jauno kosmodromu. Taču signāla nav. Bet ko tad, ja signāla vispār nebūs? Mihails Antonovičs pieceļas un sāk soļot pa vadības kabīni, neapzinīgi kār­todams slīdošos, netīros apsējus uz sagraizītajām rokām.

Ja sakari netiks atjaunoti, «Mazulītis» dosies uz ag­rāko nosēšanās vietu. Viņi meklēs «Hiusu». Viņi neat­radīs to purvā. Viņiem ļoti maz ūdens . . . Bet kāpēc tādā gadījumā viņi nedod signālu? Vai varbūt signāls bijis?