UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Viņi iet jau ceturto dienu. Pirmā diena — tuksnesis, Jurkovskis pirmo reizi nokrita un negribēja celties augšā. Bikovs deva _viņam skābekli. Otrā diena … mmm . . . otrā diena? A-ā, tas bija tad, kad viņš gandrīz iegāzās plūstošu smilšu bedrē un Jurkovskis tikko viņu izvilka. Vēl ilgi, gandrīz stundu, viņi tur atpūtās un dzēra sulu. Un Griša elpoja it kā vieglāk, kaut gan sa­maņu tā arī neatguva .. . Laba diena … Bet trešā diena? Jā, tas bija tad, kad rokas tā nogura, ka kļuva pilnīgi nejūtīgas. Nestuves nebija iespējams nedz pacelt, nedz nest. .. Griša bija kļuvis trīsreiz, piecreiz smagāks .. . Tad viņi iztaisīja cilpas un uzkāra nestuves kaklā. Bet pēc tam, kamēr viņi gulēja, vējš ap viņiem bija sanesis smilšu kāpu. Un šodien pirms gājiena sākuma arī bija sanesis. Jurkovski un Daugi nācās atrakt… Pareizi —- trīs dienas! Bet dienā viņi vidēji nosoļo trīsdesmit tūk­stošus soļu. Bikovam ir pedometrs. Noieti simttūkstoš soļi, bet pavisam ir simt piecdesmit tūkstoši. Tātad atli­kuši tikai piecdesmit tūkstoši.

Šodien viņi aplūkoja Dauges apdegumus — āda bija nogājusi, asiņojošas vātis.. . Bikovs pārsien kā praz­dams. Tad Bikovs atņem Jurkovskim nesamo maisu, kurā atrodas Dauges termosi. Viņam šķiet, ka Jurkov­skis divas reizes slepus dzēris.

Bikovs stiepj visu pats. Jurkovskis atkal pakritis, — zila rūsa met nedrošu, trīsošu gaismu uz melno, izstie­pušos ķermeni.

—    Celies!

—    Nē …

—    Celies, es tev saku!

—    Nevaru …

—    Celties! Nositīšu! — sasprindzinājis spēkus, Bikovs auro.

—     Atstāj mani un Grišu! — naidīgi sēc Jurkovskis. — Ej viens pats.

Viņš tomēr ceļas augšā.

Nogurumā pusaizvērtām acīm Bikovs redz savu ēnu — gara un neveikla tā grīļojas un raustās. Vējš maina vir­zienu, tagad tas pūš no muguras, palīdzēdams iet, bet, kad aprimst, ķermenis šķiet neizturami smags. Labi vēl, ka nav Melnās vētras . .. Jurkovskis atkal pakrīt un guļ nekustīgi, ieracis pirkstus rupjajās smiltīs. Ziemeļos lēni apdziest blāzma.

—    Celties!

Atpūtas laikā Bikovs, galīgi nomocījies un bezspēcīgs, aizmiga, atstājot sardzē Jurkovski. Ceturtajā dienā viņi bija nogājuši ne vairāk par divpadsmit tūkstošiem soļu, un, kamēr Bikovs gulēja, Jurkovskis noņēma savus ter­mosus ar šķidrās šokolādes un limonādes paliekām, no­ņēma balonu ar skābekli, salika to visu kārtīgi uz pus­tukšā maisa blakus nestuvēm un, kaut kā uzlicis ķiveri, aizrāpoja tumsā — mirt tuksnesī. Bikovs pamodās īstā laikā. Viņš atrada ģeologu brīdī, kad tas, sajutis pie­trūkstam spēka aizlīst tālāk, pūlējās novilkt ķiveri: tā bija aiz kaut kā aizķērusies un negribēja klausīt. Bikovs uzvēla Jurkovski sev mugurā, — abi nesacīja ne vārda, — aizstiepa līdz apmetnes vietai, palīdzēja no­stiprināt ķiveri un visus balonus, tad sacīja:

—    Man gribas gulēt, es esmu ļoti noguris. Dod goda vārdu, ka tu neaizbēgsi, kamēr es gulēšu…

Jurkovskis klusēja.

—    Man ļoti gribas gulēt, ļoti. . . Kāpēc tu neļauj man gulēt, Volodja . . .

Jurkovskis stūrgalvīgi klusēja, tikai naidīgi sēca mi­krofonā.

—    Ļauj man aizmigt, .Volodja! … Parunāsimies par visu, kad es pamodlšos. Es tevi lūdzu, Vladimir Serge­jevič …

—    Labi, — Jurkovskis pēkšņi sacīja. — Guli, Aleksej, viss kārtībā …

Bikovs gribēja vēl pateikt kaut ko uzmundrinošu, bet nepaguva — viņš jau gulēja.

Debesis atkal tinušās ugunīgos mākoņos. No zieme­ļiem pūš spēcīgs vējš, tas palīdz iet. Mākoņi sapūsti no Golkondas puses, kamēr Bikovs gulēja. Pie apvāršņa svaidās šausmīgas virpuļviesuļu ēnas, gluži tāpat kā pirms trim nedēļām, kad «Mazulītis» aši traucās iešķēr­sām vējam pretim Urāna Golkondai, pretim bojā ejai. Tagad «Mazulītis» sastindzis nedzīvs, iekusis stiklaini saķepušajās smiltīs, varens, milzīgs. Lielā gājiena pie­mineklis dūmainās bruņās. Mūžīgā miegā ieslīdzis tā komandieris; kaut kur klintīs savu dīvaino nāvi atradis Bogdans Spicins .. . Taču gājiens vēl nav beidzies. Nav beidzies!

Katru reizi, kad Bikovs pamodās pēc mokpilnā miega, viņš juta asu naidu pret Jurkovski. Ģeologs vairs ne­varēja nest nestuves. Viņš visu laiku krita un meta Daugi zemē. Viņš vēl vienu reizi bija mēģinājis bēgt tuksnesī. Taču Jurkovski nedrīkst zaudēt! Kopā ar viņu aizies zudumā nenovērtējamas zināšanas — tā cilvēka zināšanas, kurš izpētījis Golkondas apkaimi. Viņam jā­nokļūst galā — šim drošsirdim, dzejniekam un «švauk­stam», viņš dāvās cilvēkiem Golkondu, tās pasakainos smilšu klajumus, kuru smiltis dārgākas par zeltu, dār­gākas par platīnu …

Bikovs ar grūtībām pieceļas. Viņš atver skābekļa ba­lona pievadu, kāri rīdams, steigšus skaita līdz desmit. Tā ir nepieciešama deva, citādi kājas gluži vienkārši vairs neklausīs. Tad viņš lēni noslīgst uz ceļiem un krekšķinot uzveļ uz pleciem Dauges ļengano ķermeni. Jurkovskis paliek sēžot smiltīs, vējš dažās stundās ap viņu sapūtis mazu, melnu valnīti.

—    Zināt, Bikov, tā tas neiet… — Balss čerkstoša, bet mierīga. — Tā es neesmu ar mieru …

Bikovu sagrābj spēlēšanās saplosīt Jurkovski gabalos, bet nav spēka, un tādēļ, draudīgi ieķērkdamies piesma­kušā balsī, viņš bļauj:

—    Klusu! . .. Celties!