UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Krampjaini pieķēries pie akmeņiem, Bikovs ierau­dzīja, ka blakus «Mazulītim» paveras zeme un gaisā uz­šaujas ugunsstabs. Liesmojošā dūmakā bija redzams, ar kādu traku ātrumu sāk griezties uz augšu saslietā tran­sportiera kāpurķēdes, ka pieceļas un atkal nokrīt pie ze­mes Dauge. Bikovam uzdvesa neciešama svelme, spiez­damās cauri tērpa siliketa audumam. Gandrīz zaudēdams samaņu, Bikovs piecēlās kājās, ar grūtībām turoties līdz­svarā, paspēra dažus nedrošus soļus pretim sašķiebta­jam transportierim un atkal nogāzās — zeme kaut kur aizslīdēja zem kājām. Dārdoņa vienā mirklī aprima. Cauri sviedriem, kas plūda acīs, Bikovs ieraudzīja, ka trīcošā, saplaisājusī zeme lēni pielīst ar blāvi sarkanu, pelnu sarkanu gaismu, ka kūstošajās smiltīs grimst līdz sarkankvēlei nokaitētais transportieris.

— A-ā-ā! — aiz muguras kliedza Jurkovskis.

Sakodis zobus un pārvarējis uznākūšo vājumu, Bikovs piespieda sevi rāpot žēlā kliedziena virzienā. Viņš ierau­dzīja melnās, gluži kā pārogļotās Jurkovska rokas, kas sniedzās viņam pretim. Saņēmis pēdējos spēkus, Bikovs satvēra tās, atspērās pret zemi un pavilka ģeologu tālāk no aveņkrāsas muklāja.

Pēc tam viņš tomēr zaudēja samaņu, bet, šķiet, uz neilgu laiku, jo atguvies ieraudzīja, ka Jurkovskis guļ blakus, neveikli saliecis rokas zem sevis, ka nokaitētie ieži ap «Mazulīti» vēl nav satumsuši, ka transportieris stipri sašķiebies, dziļi iegrimis apkausētajā zemē un tā plastmasas bruņas kūp, kļūst pelēkas un ātri tumst.

Apžilbinošās, zili baltās svītras debesīs bija nodzisu­šās. Ausīs nemitīgi zvanīja, un Bikovs kādu brīdi neap­jēdza, ka tas ir izstarojuma skaitītājs. «Desmitiem, sim­tiem rentgenu,» smadzenēs pazibēja un atkal izzuda ātra doma. Viņš uzslējās kājās, saķēra zem padusēm nekus­tīgo Jurkovski (tas bezspēcīgi noslīga viņa rokās) un sāka vilkt to tuvāk «Mazulītim», tālāk no burzguļojošās, sārtos tvaikos tītās, sarkanās plēves. Pēc kādiem četr­desmit soļiem viņš uzdūrās Daugem. Georgs gulēja uz muguras, sažņaugtiem pirkstiem krampjaini ieķēries tērpa audumā uz krūtīm. Noguldījis Jurkovski blakus, Bikovs noliecās pie drauga. Dauge bija bez samaņas un elpoja strauji, krācoši. Viņa speciālā tērpa apakšdaļa bija vienās driskās. Aleksejs steidzīgi, trīsošiem pirk­stiem atgrieza skābekļa pievadu, noņēma no automāta siksnu un stingri savilka ap vidukli nekustīgajam ķer­menim, lai pārtrauktu sakarsētā, ārējā gaisa piekļū­šanu — tas bija piesātināts radioaktīviem putekļiem un skābekļa nabags. Dauge ievaidējās un ar šņukstu ievilka plaušās dzīvinošo gāzi. Jurkovskis atžilba pats. Viņš no­drebēja atjēdzoties, strauji pacēlās, apsēdās. Dauge aiz­vien vēl smagi krāca.

—     «Mazulītis» … Anatolijs Borisovičs… — Jurkov­skis nomurmināja. — Veicīgāk .. .

Bikovs palīdzēja Jurkovskim nostāties uz kājām, un viņi abi grīļodamies sāka soļot uz simt metru atstato, dziestošo transportieri. Tikuši pāri platai, melnējošai plaisai, viņi sāka skriet. Jurkovskis pirmais gribēja līst lūkā, bet atslīdēja atpakaļ.

Bikovs atstūma viņu un rāpās pats.

Lūka bija stipri apkususi, kļuvusi ovāla. Bruņas aiz­vien vēl bija nokaitētas, karstums spiedās cauri tērpam un neciešami svilināja. Tumšajā kesonā Bikovs veltīgi meklēja elektrisko slēdzi un neatradis iededzināja ķive­res lukturīti. Kesona durvis neizdevās atvērt.

—    Anatolij Borisovič! Biedri Jermakov! — Bikovs iz­misumā iesaucās un pēkšņi saprata: veltīgi. Komandieris gājis bojā!

Sprādziena temperatūra bijusi pārāk augsta, viss ap­kusis. Krietnu brīdi «Mazulītis» bija nokaitēts līdz balt­kvēlei, bet Jermakovs, kad viņi gāja prom, bija bez ķi­veres. Tur, transportiera iekšienē, viss bija sadedzis. Viss — un komandieris ari .. . Beigas …

—    Lūka, lūka, ātrāk, pie joda! — Jurkovskis ielīda kesonā, metās pie iekšējās lūkas, grūda to.

Viņš uzgūlās ar visu ķermeni lūkai, un Bikovs pievie­nojās. Veltīgi! Jurkovskis nikni sāka dauzīt dūrēm.

—    Jāgriež … — Bikovs noķērca.

—    Ar ko, Petrovič? Ātrāk uz rezerves lūku, ātrāk! …

Bikovs izlēca ārā. Otra, rezerves lūka, ko nekad ne­lietoja, atradās transportiera pakaļgalā. Taču apgājis apkārt, viņš saprata, ka visam beigas. «Mazulītis» bija dziļi iestidzis iežos, ko augstā temperatūra bija padarī­jusi mīkstus, un iekusis tajos. Lūka atradās zem cietās, saķepušās garozas, un piekļūt tai vairs nebija iespējams. «Mazulītis» bija pārvērties mirušā cietoksnī — dzīva­jiem nepieejamā cietoksnī. Jermakovs ir atšķirts no pasaules un miris. Miris! Komandieris miris!

Bikovs gurdi noslīga uz svelmaini dvesmojošās, iz­kropļotās zemes un pacēla rokas pie sejas. Viņa pirksti atdūrās pret ķiveres gludo virsmu …

Viņi aizvilka Daugi pie «Mazulīša» un noguldīja pēc iespējas ērtāk. Pirms tam Bikovam nācās palīdzēt Jur­kovskim atjēgties. Ģeologs staigāja ap mirušo transpor­tieri, nekā nedzirdēdams, neatbildēdams un nekā nere­dzēdams. Bikovs satvēra viņu aiz pleciem, stingri sapurināja, tad Jurkovskis atjēdzās un paklausīgi sekoja.