UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Viņi uzkāpa komandiera tornītī. Jermakovs nodzēsa gaismu, pagrieza tālmēru pret dienvidiem un pieplaka pie okulāriem. Bikovs pieliecās pie otra tālmēra. Viņa \ acu priekšā melnajā aplī, ko krustoja fosforizējošas svīt­ras, piepeši viena pēc otras uzliesmoja divas spožas, asinssārtas zvaigznītes — ne visai augstu virs melnā, bezdibenīgā apvāršņa joslas.

—    Nolasījumu, — Jermakovs negaidot aizsmakušā balsī ierunājās tieši pie auss. — Nolasījumu, Bikov! Ne­tūļājieties, velns ..,

Nedomādams, mehāniski un steidzīgi, Bikovs noteica virzienu uz savādajiem uzliesmojumiem. Sarkanās zvaigznītes nobāla un izdzisa. Jermakovs izslēdza gaismu tornītī un drudžainā steigā sāka norakstīt skait­ļus no sava tālmēra iedaļu ripas.

—    Cik jums? — viņš ātri jautāja

—    Augstums — desmit grādi nulle astoņas minūtes, azimuts — trīspadsmit grādi divdesmit sešas minūtes . .. Bet kas…

—    Klusējiet, Aleksej Petrovič … — Jermakovs pie­rakstīja skaitļus bloknotā. — Klusējiet. Par to vēlāk . . .

Bikovs satvēra pirkstiem apakšlūpu.

—    Gaismu! — Jurkovskis pēkšņi iekliedzās. — Iede­dziet gaismu! Daugem atkal slikti! …

GOLKONDAS PĒDĒJAIS VĀRDS

«Mazulītis» rāpoja gausi. Ekrānā nepārtraukti slīdēja klintis, akmeņu haoss. Golkondas tālās blāzmas atspī- dumi dejoja uz milzīgu akmeņu bluķu baltajiem, saplai­sājušajiem stāviem.

Tomēr pat tādā ceļā «Mazulīša» vadītājs varētu at­tīstīt divtik lielu ātrumu, taču ik reizi, kad kārtējā bedrē transportieris salīgojās, Jurkovskis nepamodies skaļi

ievaidējās kabīnes tumsā, un vadītājs sakoda zobus, it kā viņam pašam mokoši degtu augoņiem pārklātais ķer­menis.

Cauri vienmērīgai motora dūkoņai lauzās klusināta uztvērēja sēkšana; tagad komandieris to neizslēdza ne uz mirkli: pie nolaižamā galdiņa viņš čaukstināja kādus papīrus. Grūdieni, acīm redzot, Jermakovu stipri trau­cēja, bet viņš klusēja.

Cik tas viss ir savādi, cik atšķirīgi no tā, ko Bikovs tik bieži bija sev iztēlojies. Pabeigti pētījumi, uzbūvēts kosmodroms, attīrītajā līdzenumā svinīgi nolaižas «Hiuss», lieliska, brīnišķīga sastapšanās, omulīgas ka­bīnes, labais, mīļais Mihails Antonovičs un — bei­dzot! — mājup … Bet tā vietā: dīvaini uzliesmojumi dienvidos, ārprātīga traukšanās pa izvagoto apvidu un savādi auksta, sasprindzināta komandiera seja. Nekad vēl Bikovs nav redzējis viņu tādu . .. Riskanti, protams, gaidīt, kamēr atjaunosies sakari ar «Hiusu», kad mašīnā smagi slims Dauge un ūdens krājumi tikai trim četrām diennaktīm. Skaidrs, kāpēc Jermakovs nolēma atgriez­ties pie «Hiusa». Bet kādēļ tāda steiga? Kāpēc tik lielu nozīmi komandieris piešķīra uzliesmojumiem dienvidos? Skaidrs kā diena — viņš tos ir gaidījis. Vai tiešām tas būtu Mihails? Vai tiešām . . .

—    Aleksej Petrovič, man ar jums jāaprunājas, — pa­klusi teica Jermakovs.

Nepagriezdamies atpakaļ — visu viņa uzmanību sais­tīja ceļš, — Bikovs atbildēja:

—    Es klausos, Anatolij Borisovič.

Bedre. Grūdiens. Skaļi vaid guļošais Jurkovskis.

—    Apturiet mašīnu.

—    Klausos …

Jermakovs sēdēja bez ķiveres pie nolaižamā galdiņa. Zila, maiga gaisma krita uz kartes, uz slaidajiem, balta­jiem komandiera pirkstiem, kas rotaļājās ar zīmuli.

-— Uzklausiet mani uzmanīgi, Bikov. Tas ir ļoti sva­rīgi. Divi uzliesmojumi dienvidos — jūs atceraties?

—    Jā.

-— Es noteicu to koordinātes, pieņemot, ka tās ir sig­nālraķetes . . .

—    «Hiuss»?!

—    To es nezinu. Skatieties …

Tā bija izpētītā apgabala karte. Bikovs saskatīja gan­drīz apaļo, milzīgo purvu, dubļu krāteri un krustiņu tā vidū — «Hiusa» nosēšanās vietu. «Mazulīša» ceļš pāri tuksnesim un klinšu grēdai uz kosmodromu «Gol- konda-1» bija rūpīgi iezīmēts ar punktētu līniju. Acīs dūrās melnais Golkondas plankums, ko apņēma bāli pe­lēkā Dūmu jūras josla.

Jermakovs ar zīmuļa galu norādīja uz mazu, sarkanu aplīti dienvidaustrumos no purva:

—    Rau, šis punkts. Jūs redzat, tas ir iesāņus no purva … Tieši no šejienes tika palaistas raķetes, ja tās tiešām bija raķetes. Noteikšanas precizitāte — pieci līdz septiņi kilometri.

—    Bet kā un kādēļ uz turieni varēja aizlidot «Hiuss»?

—    Es neteicu, ka tas ir «Hiuss». Taču …

—    Kas?

Jermakovs saguma un noglauda slimo kāju.

—    Tā, Bikov. Pašlaik mēs dodamies uz «Hiusa» no­laišanās vietu. Uz purvu. Raķetes varēja palaist arī kāda cita ekspedīcija, kura zināja, ka mēs esam kaut kur šinī rajonā. Iespējams, ka tā bija vienkārši automātiski va­dāmā kravas raķete ar pārtiku. Vai arī tur vispār nekā nav. Mēs varējām redzēt arī atmosfēras uzliesmojumus. Tomēr tie savādā kārtā sakrīt ar mūsu norunāto signālu.

—    Tieši divdesmitos nulle nulle? — Bikovs jautāja.

—    Divdesmitos divpadsmit, — Jermakovs vēsi pre­cizēja.

—    Bet Mihailam vajadzēja, ja . . . vajadzēja signalizēt tieši divdesmitos?

—    Jā.

Bikovs krūtīs sajuta ļauna paredzējuma auksto dvesmu.