UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—    Olgojs-gorgojs, — Dauge atkārtoja. — Šķiet, vie­nīgais sauszemes dzīvnieks uz Zemes, kas apbruņots ar elektrību.

Jurkovskis sarauca uzacis, rakņādamies atmiņā.

—    Olgojs-gorgojs … Ja nemaldos, pirmo reizi aprak­stīts kādā no Ivana Jelremova Gobi tuksneša stāstiem pirms pusgadsmita. Tiesa?

—           Tā ir, — Dauge piekrita. — Pēc tam tika noskaid­rots, ka šajā pusgadsimtā mēs bijām it kā trešā, it kā ce­turtā ekspedīcija, kas to redzējusi.

—    Un kas notika tālāk? — Bikovs nenocietās.

Dauge nopūtās:

—            Nekas sevišķs, protams. Es iekliedzos un pielēcu kājās. Rolmopši izgāzās smiltīs. Mēs aizskrējām uz telti pēc ieročiem, bet kad atgriezāmies… — Viņš no­plātīja rokas. — Viss vējā. Elektriskais tārps bija no­zudis.

—           Tad tu laikam gan dabūji no puišiem, — noteica Jurkovskis un atkal pasniedzās pēc rolmopša.

—           Nepavisam ne! Līdz pašām ekspedīcijas beigām tikai par olgoju-gorgoju vien runājām.

—           Es gan nekā tamlīdzīga tuksnesī neesmu redzē­jis, — Bikovs piezīmēja.

Dauge paskaidroja, ka olgojs-gorgojs droši vien sa­stopams tikai pašos karstākajos un tuksnešainākajos Mongolijas Gobi novados.

—    Man ir priekšlikums … — ieminējās Jurkovskis.

—           Atvainojiet mani, — Jermakovs viņu pārtrauca. Viņš piecēlās un ieslēdza uztvērēju.

Telpu uzreiz piepildīja svilpšana un čerkstoņa.

Ģeologi saskatījās.

—    Sakari pārtrūkuši? — Dauge satraukti jautāja.

—           Jau otro diennakti kā pārtrūkuši, — Bikovs klusi atbildēja, šķielēdams uz komandieri.

Jermakovs pagrieza uztvērēja rokturi — čerkstoņa uzreiz apklusa.

—           Mēs dosimies uz «Hiusu» … — viņš paskatījās pulkstenī, — apmēram pēc stundas. Protams, ja līdz tam nebūs nekādu pārmaiņu . ..

Kosmonauti apjukuši saskatījās.

—           Atļaujiet, — Jurkovskis samācās, — bet Dūmu jūra?

—           Vai tad mēs nedosimies uz Dūmu jūru? — izbrīnī­jies jautāja Dauge.

Komandieris klusēja.

—           Bez tam .. . Mihails Antonovičs, kā mēs norunā­jām, atgādās «Hiusu» uz šejieni. Kosmodroms gatavs uzņemšanai. . . Mihails gaida tikai jūsu pavēli. . .

—    Nav sakaru … — Jermakovs dobji noteica.

—           Kas tur liels! — Jurkovskis paraustīja plecus. — Tas notika ari agrāk. Pagaidīsim.

—           … un tikmēr izpētīsim Dūmu jūru, — Dauge tur­pināja. — Tā būs apvienots derīgais ar ,,,

Jermakovs papurināja galvu:

—    Nē, mēs dosimies uz «Hiusu».

Viņš to pateica ļoti maigi, un balsī ieskanējās pavisam nepazīstami toņi: šķita, komandieris lūdz.

—           Sakari var atjaunoties, bet var arī pilnīgi pārtrūkt. Mēs nedrīkstam gaidīt. Mums nekavējoties jāatgriežas pie «Hiusa». Ūdens atlicis nepilnām četrām dienām. Ar rītdienu es samazinu devu.

Jurkovskis pielēca kājās:

—           Aiziet? Tagad, kad padarīta tikai puse darba? Ap­robežoties ar nožēlojamām drupatām, kad divus soļus no mums atrodas noslēpumu un miklu bagātības? Mums uzticēts visatbildīgākais uzdevums .. .

Bikovs saprata, ka tā ir izšķiroša saruna. Tā sākās ne pirmo reizi — ģeologi jau sen un izmisīgi pastāvēja, ka nepieciešams pamatīgi izlūkot Dūmu jūru. Tomēr Jer­makovs tādās reizēs cieta klusu vai arī viņa atbildes bija tik nenoteiktas, ka ģeologi, nedrīkstēdami pārkāpt disciplīnu, slāpa gandrīz nost aiz niknuma un tikko val­dīja smagus vārdus.

Tiesa gan, Bikovs nebija gaidījis, ka izšķirošā saruna notiks tagad, kad viņi nolēmuši pavadīt pāris omulīgu stundu. Vakars galīgi sabojāts . .. Atliek tikai viens — samierināties un klausīties . . . Un runāt, ja būs vaja­dzīgs. Bet par to, ka vajadzība būs, viņš bija pārliecināts: atliķa tikai paraudzīties uz šīm bālajām, novājējušām sejām. Abas puses bija pilnas apņēmības un pārliecības par savu taisnību.

Jermakovs pārtrauca Jurkovski:

—           Vai savāktās ziņas par Golkondas apkaimes ģeo­loģiju jūs uzskatāt par pietiekami pilnīgām?

—    Par tālāko apkaimi? — Jurkovskis piemiedza acis.

—    Jā, par tālāko.

—           Ziņas ir relatīvi pilnīgas, — Dauge. piesardzīgi ieminējās, — bet…

—    Jūs esat pabeiguši Urāna Golkondas apkaimes de­rīgo izrakteņu kvalitatīvā un kvantitatīvā sastāva aptu­venus pētījumus. — Tagad Jermakovs runāja skaļi un asi. — Jūs esat pierādījuši, ka Golkondas apkaimē var izmantot atradnes. Esat savākuši materiālus par rajona dabas apstākļiem. Noteikuši radioaktivitātes režīmu. Sa­stādījuši ģeoloģisku un topogrāfisku karti. Izdarījuši Ve­nēras dzīļu ģeofizikālu izlūkošanu šinī rajonā …

—     Bet ziņas ir neprecīzas un nepietiekami pilnīgas, — Jurkovskis iejaucās. — Var iegūt daudz pilnīgākus datus. . . .

—    Mums nav tādas iespējas! — Jermakovs noskal­dīja.

—    Kā tā — nav?

—     Es jau teicu. Esmu ar mieru vēlreiz atkārtot. Ūdens atlicis tikai četrām diennaktīm. Sakaru nav. «Hiusa» stāvoklis purvā nedrošs. Doties Dūmu jūrā mūsu apstāk­ļos būtu avantūra! Kura katra nopietnāka kļūme trans­portierī var iznīcināt visu pasākumu. Bez tam . . .