UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Šai brīdī Bikovs atcerējās: šodien taču Georga dzim­šanas diena! Vēl tad, kad uzstādīja pirmo bāku, Dauge bija ieminējies par to un svarīgi ielūdzis «nosvinēt šo ievērojamo dienu ar iespējami lielāku dzeramā un ēdamā devu uzņemšanu un atbilstošu runu noturēšanu». Viņš bija uzaicinājis dzejā:

Uz svētkiem, kur par godu man Tiek lepni galdi klāti, Es lūdzu jūs, bet visupirms Der krietni nomazgāties.

Bikovs jautri pasmaidīja un jautāja:

—    Bet kur solītais mielasts?

Dauge sarosījās, sāka rakņāties savā ceļasomā un iz­vilka no turienes rūpīgi papīrā ietītu pudeli, divas kār­bas ar rolmopšiem un biezu gabalu žāvēta Latvijas speķa. Šo gardumu nebija kosmonautu ikdienas pārtikas devā. Dauge bija iemanījies iedabūt tos transportierī kon­trabandas ceļā. Bikovs izklāja salveti, izņēma no bufetes glāzītes, dakšiņas un maizi polietilēna iesaiņojumā. Jur­kovskis nokrekšķinājās, daudznozīmīgi pateica: «To­mēr!» — un piesēdās tuvāk pie improvizētā mielasta galda. Bruņu mašīnas iekšiene uzreiz ieguva svētku iz­skatu. Kļuva labi un neparasti. Dauge attina pudeli, no­lika to salvetes vidū un kārīgi paberzēja rokas. Jurkov­skis sasukāja matus. Bikovs brīdi padomāja un tad virs speciālā tērpa uzsēja kaklasaiti, ar to radīdams jubilārā priecīgu izbrīnu.

Kamēr turpinājās šī daudzsološā gatavošanās, Jerma­kovs, nenoņēmis ķiveri, sēdēja pie rācijas. Pabeidzis kaut kādus aprēķinus, viņš sāka izsaukt «Hiusu». Taču ēters klusēja. Reproduktors gaudoja, gārdza un ķērca. Mihails Antonovičs neatsaucās. Jermakovs izslēdza iekārtu, ar noguruma pilnu kustību novilka ķiveri un kārtīgi pakarināja pie sienas. Bikovs pārsteigts ievēroja, cik drūma un barga kļuvusi komandiera seja. Kaut kas Jermakovam darīja nopietnas rūpes. Tagad, kad sma­gais, grūtību pilnais ceļš jau aiz muguras, kad atliek vie­nīgi dot Krutikovam rīkojumu un gaidīt «Hiusa» ieraša­nos jaunajā kosmodromā? Dīvaini . . . Aleksejs Petrovičs sāka knibināt apakšlūpu.

—    Biedri, lieku priekšā visiem atpūsties un . .. — Jermakovs apklusa, izbrīnā vērdamies jautrajos drau­gos; viņa uzacis pacēlās. — Ko jūs esat sadomājuši?

—    Uz svētkiem, kur par godu man… — Dauge iesāka aizlauztā balsī. Komandiera sejas izteiksme viņu pārsteidza. — Anatolij Borisovič! Šodien taču ir svētku diena . . . zināmā mērā — nobeigums …

—    Viņš ir dzimšanas dienas bērns, Anatolij Boriso­vič! — Jurkovskis jautri sacīja, ņemdamies gar pudeli.

—   Iedzersim pa lāsītei konjaka, papļāpāsim.

Jermakovs paskatījās uz viņu, uz apmulsušo Daugi,

uz brašo Bikovu (Aleksejs steigšus aizsedza ar delnu muļķīgo kaklasaiti). Komandiera acis atmaiga.

—    Lai notiek, — viņš teica un salocīja karti, kas bija izklāta uz galdiņa blakus rācijai.

Visi svinīgi sasēdās apkārt salvetei.

—    Tosts būs? — Jermakovs jautāja, paņemdams no Jurkovska rokām dzeltenu glāzīti.

—    Noteikti, — tas atbildēja un svinīgi noskandināja:

—    Šodien mēs svinam divkāršus svētkus! Šodien ir dzi­mis lielais Georgs Dauge un mazais kosmodroms «Urāna Golkonda». Abiem priekšā liela nākotne, abi mums mīļi. Dzīvojiet, audziet un vairojieties! Urā-urā-urā!

Aiz sienas svilpoja svelmains vējš, sadzīdams ap «Mazulīti» tumšu smilšu vālus. Sveša, melna nakts ap­skāva no visām pusēm šo mazo, omulīgo dzīvības un gaismas stūrīti.

—    Labs rolmopsis, — sacīja Jurkovskis, uzmanīgi uz dakšiņas tīdams garšīgo zivs pusīti. -— Es dievinu rol- mopšus …

Dauge pašūpoja galvu un, griezdamies pie Jermakova, sacīja:

—     Starp citu, reiz man ar rolmopšiem atgadījās inte­resants piedzīvojums. Īstenībā ne ar rolmopšiem, bet. .. Iedomājieties — Gobi tuksnesis, teltis — ģeologu eks­pedīcija. Trīssimt kilometru apkaimē — nevienas cil­vēku mītnes, medījumi, es jums saku — pasaka. Mums, jaunajiem praktikantiem, līdzi bija arī pudelīte konjaka un trauciņš ar rolmopšiem, pēc kuriem visi kāroja. Mēs gaidījām kaut kādu sevišķi svinīgu gadījumu, lai, tā sakot… — Dauge nozīmīgi papliukšķināja pirkstus. — Beidzot arī sagaidījām. Tāpat kā tagad, dzimšanas dienu kādai… kādam biedram. Visi mēs, seši cilvēki, sapulcējāmies pie mūsu telts. Attaisījām konjaku, sa­griezām maizi, nomazgājām rokas. Visu salikām uz teo- dolīta futrāļa, un, kā šodien atceros, puišiem kārīgi vē­rojot, es sāku taisīt vaļā rolmopšu trauciņu. Saprotiet — visu laiku jēra gaļa, šķiņķis. .. Gribējās kaut ko asāku — varen gribējās! Un tikko es biju atvēris …

Dauge apklusa. Bikovs nepacietīgi ieklepojās un sa­cīja:

—    Atvēri — un tālāk?

—     Saprotiet, es pat neatceros, kā tas īsti notika. Es nevilšus paraudzījos pāri biedru galvām — viņi visi, protams, bija noliekušies pie trauciņa — un redzu: pa kaimiņu barhana nogāzi locīdamies lien milzīgs, zilgans tārps . . . īsta žņaudzējčūska . . . Visa pārklāta tādiem gredzeniem . . .

—    Melo! — Jurkovskis pārliecināti sacīja.

—    Pagaidiet, Vladimir Sergejevič! — Bikovs dusmīgi viņu pārtrauca. — Ļaujiet izstāstīt.

—    Nemeloju, Volodja. Tas bija olgojs-gorgojs.

—    Olgojs .. . kas? — brīnījās Bikovs.