UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Komandas veselības stāvoklis atkal pasliktinājās. Visi rūpīgi centās noslēpt savārgumu, taču tas ne vienmēr izdevās. Pamostoties naktī no acu sāpēm, Bikovs bieži redzēja, ka Jermakovs, noāvis kājas, aplūko uztūkušo potīti un klusītēm vaid caur sakostiem zobiem. Jurkov­skis slepus no citiem pārsēja augoņus uz rokām un kā­jām. Sevišķi slikti jutās Dauge. Viņš šķita gandrīz ve­sels, bet kaut kāda neizprotama, slēpta kaite viņu sūktin izsūca. Ģeologs novājēja, visu laiku viņam turējās aug­sta temperatūra. Jermakovs darīja, ko spēja: deva no­mierinošus līdzekļus, lietoja elektroterapiju, bet tas viss maz līdzēja. Slimība nerimās, dažreiz radīja savādu murgu lēkmes, un tad ģeologs kliegdams bēga no iedo­mātām čūskām. Tas bija drausmīgi, un neviens nezināja, ko lai dara. Tādos brīžos Dauge neievēroja nevienu, bet atjēdzies neatcerējās, kas ar viņu noticis . . .

Otrās radiobākas ierīkošana tuvojās beigām. Bija pa­likušas dažas stundas darba, kad, pārāk piepūlējis rokas, Bikovs ieskrēja transportierī noslaucīt sviedrus no pie­res un mazliet atvilkt elpu. Ģeologi bija palikuši ārpusē izklāt selēna-cerija «segas» pēdējos simt kilogramus. Ai īdzīgu, neapmierinātu seju Jermakovs ņēmās pie rāci­jas. Brīdi nogaidījis, Bikovs klusi apjautājās:

—    Nopietna kļūme?

Jermakovs sarāvās un apgriezās.

—          A, tas esat jūs, Aleksej Petrovič … Jā, sakaru pār­traukums. Negaidīts un . . . diezgan savāds . . .

Viņš izslējās, slaucīdams notrieptās rokas ar sūkli. Bikovs nogaidīdams vērās viņā.

—          Es runāju ar Mihailu … un . .. — komandieris brīdi šaubījās, — un pēkšņi sakari pārtrūka.

—    Kaut kas ar aparatūru?

—           Nē, rācija ir kārtībā. Acīm redzot, vienkārši ne­veicas. Līdz šim sakari bija pavisam labi.

Kaut kas komandiera tonī Bikovam likās neparasts. Kādu laiku viņi klusēdami vērās viens otrā, tad Jerma­kovs jautāja:

—    Vai vēl daudz palicis?

—    Nē. Stundas divas darba. Ne vairāk . ..

—           Labi, — komandieris paskatījās rokas pulkstenī, tad nevērīgi iejautājās: — Vai jūs, Aleksej Petrovič, neesat kādreiz ievērojis dienvidos uzliesmojumus?

—           Dienvidos? «Hiusa» pusē? Nē, Anatolij Borisovič. Dienvidos, purva rajonā, nekad neredz rūsas zibšņus. Vismaz līdz šim nekad nav bijis.

—           Jā, jā, jums taisnība … — tagad Jermakova balss skanēja pavisam mierīgi. — Pēc iespējas ātrāk pabeig­sim — un atpūtā! Palicis maz ko darīt.

Bikovs atkal piesprādzēja ķiveri un piecēlās. Pēkšņi viņš jutās pilnīgi atpūties un spirgts. Pie durvīm viņš aizkavējās:

—           Es drīz atgriezīšos, Anatolij Borisovič, un palīdzēšu jums izkļūt ārpusē.

Jermakovs pacēla galvu, atkal paskatījās pulkstenī un neizprotami sacīja:

—    Vajag vērot apvārsni, Aleksej Petrovič.

—    Apvārsni?

—    Jā, dienvidos, purva pusē . . .

—    L-labi. ..

Pamodies naktī, Bikovs ieraudzīja, ka Jermakovs sēž pie uztvērēja. Sakaru nebija. «Hiuss» klusēja visu nakti. Visu nakti un visu nākamo dienu . . .

Trešo, pēdējo, radiobāku uzstādīja ļoti ātri, nepilnās desmit stundās. Jermakovs izrāpās no «Mazulīša»; stipri klibodams, viņš pagājās pa elastīgo, ar smiltīm un granti apbērto selēna-cerija audumu, pārbaudīja slēguma shēmu un iedarbināja iekārtu.

Kosmonauti stāvēja ap blāvi spīguļojošo tornīti un klusēja. Nekas nebija pārvērties. Tur, kur, mutuļodams sprādzienos, verda Golkondas urāna katls, atkal cēlās, tāpat kā agrāk, ugunīgas gaismas siena. Zeme drebēja zem kājām. Dienvidos virs melnā tuksneša necaurre­dzamā tumsā drāzās virpuļviesuļi. Bāka svilpoja tikko dzirdami, un neredzams, smalks radiostars sāka trauk­smaini riņķot pie debesīm — no apvāršņa līdz zenītam un no zenīta līdz apvārsnim, — it kā atritinādams bezga­līgu, milzīgu spirāli.

Darbs paveikts. «Mazulītis» aizies, «Hiuss» pacelsies no milzīgā purva un aizlidos uz Zemi. Daudz reižu mel­nās debesis uzliesmos ugunīgā gaismā, atlidos un aizli­dos desmiti starpplanētu kuģu, bet trīs zemi, izturīgi tornīši neatlaidīgi raidīs ēterā savus signālus: «Šeit no­sēšanās laukums, šeit Golkonda, šeit jūsu mērķis, Kos­mosa okeānu uzvarētāji!»

—    Tā … Kosmodroms «Urāna Golkonda viens» ga­tavs uzņemt pirmos kuģus, — sacīja Jermakovs augstā, skanīgā balsī. — 19 . . . gada sešpadsmitajā oktobrī, sep­tiņpadsmitos četrdesmit piecās . ..

Visi klusēja. Jermakovs pacēla roku un svinīgi, skaļi un skaidri pasludināja:

—    Mēs, padomju starpplanētu kuģa «Hiuss» ko­manda, Padomju Komunistisko Republiku Savienības vārdā pasludinām Urāna Golkondu un visas tās bagātī­bas par cilvēces īpašumu!

Bikovs piegāja pie bākas un pie tās sešstūrainās kārts piestiprināja platu karogu. Vējš satvēra un atritināja sarkanu karogu (ugunīgajā krēslā tas šķita gandrīz melns) ar zelta zvaigzni un cildenu, senu emblēmu — sirpi un āmuru, — Dzimtenes karogu.

—    Urā! — iesaucās Jurkovskis, bet Dauge sasita plaukstas.

Ar to svinīgā ceremonija beidzās.

Atgriezies transportierī, Jermakovs tūdaļ piesēdās pie uztvērēja, bet Jurkovskis noņēma ķiveri, izstaipījās un, vareni nožāvājies, atkrita savā guļvietā.

—    Nu, Georg, ar ko tu uzcienāsi? — viņš apjautājās.