UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Jermakovs pārkliboja pāri kabīnei, paņēma kasti ar medicīniskajiem instrumentiem un nosēdās pie guļošā. Jurkovskis iekārtojās blakus. Kļuva dzirdamas kaut kā­das savādas skaņas, līdzīgas klusai sprakstoņai, iesmar­žojās ozons, tad Dauge stiepti un žēli ievaidējās.

—    Viss, viss, — Jurkovskis maigi sacīja.

Jermakovs piecēlās.

—    Ļoti slikti, — viņš noteica. — Dauge ir slims un…

Jurkovskis gaidoši pacēla galvu.

—    … es atceros Tahmasibu, — Jermakovs sacīja dobji. — Simptomi tādi paši. Līdzīgi halucinācijām . ..

Kad «Mazulītis» atkal devās tālāk, Dauge pamodās, apsēdās, pieglauda matu cekulu un mierīgi sacīja:

—    Šķiet, braucam?

Bikovs, kurš bija snaudis blakus, mazliet paslējās. Dauge atskatījās uz viņu smaidīdams:

—    Bet tu, Ļoša, guli! Piedod, es tevi pamodināju. ..

Jurkovskis pie sava galdiņa sastinga, pagriezis pret

viņu priecīgi pārsteigto seju. Jermakovs apturēja trans­portieri, spēcīgi paberzēja rokām vaigus un atviegloti noteica:

—    Šķiet, garām gan . ..

DZIMŠANAS DIENA

Bikovs gribēja noslaucīt sviedraino pieri un sirdīgi atrāva roku atpakaļ. Mūžīgi aizmirstas tā ķivere! Rei­zēm pirksti paši no sevis lien pie pakauša —- pakasīt grūtā brīdī vai arī izklaidības mirklī iebāzt mutē šoko­lādes gabaliņu un atduras pret gludo, caurspīdīgo šķēr­sli. Agrāk pārdomu brīžos viņam bija paradums knibi­nāt apakšlūpu — nācās atradināties. Dauge to ievēroja un nepalaida garām izdevību nolasīt īsu lekciju par te­matu: «Astronautu speciālo tērpu loma cilvēces atbrī­vošanā no sliktiem ieradumiem».

Jau otru diennakti zemā debess bārstīja melno pu­tekļu pārslas. Melnais sniegs virpuļoja viegla vēja brā­zienos, pārklādams plašo, pauguraino līdzenumu, kura vidū stāvēja «Mazulītis». Bikovs pavērās apkārt. Laimē­jies, patiešām laimējies! Priekšā pletās lielisks, dabas veidots kosmodroms — ap divtūkstoš kvadrātkilo­metru liels laukums, gluži līdzens, ja neskaita kādu des­mitu klinšu, kas slējās no piķa rūdas smiltīm. No dien­vidiem, no tuksneša puses, līdzenumu apjoza Venēras zobu pusaplis; tālumā, ziemeļos, aiz Dūmu jūras šķidr­auta, dunēja Golkonda. No šejienes līdz tai bija kādi četrdesmit kilometri — ne pārāk daudz, ne pārāk maz. Iežu radioaktivitāte bija pietiekama, lai spētu barot se- lēna-cerija baterijas — radiobāku enerģijas avotus. Ra- diobākas vajadzēja uzstādīt milzīga, pēc iespējas vie­nādmalu trijstūra virsotnēs nosēšanās laukuma malās. Taču vispirms vajadzēja uzspridzināt klintis, kas trau­cēja. Iespēja, ka kuģis var nosēsties uz tām, bija diez­gan liela: klintis slējās divās grupās gandrīz pašā kos­modroma centrā. Sis uzdevums bija pa spēkam. Bikovs ar ģeologu palīdzību ielika divas mīnas ziemeļu klinšu grupas centrā — sprādzienam vajadzēja izgāzt akmens stabus un sasmalcināt tos putekļos. Otru — dienvidu grupu, kas sastāvēja no sešām klintīm, nolēma spridzi­nāt «no augšas». Mīnu uzstādīja viena bluķa virsotnē — sprādziens iznīcinās tās visas — iedzīs zemē, kā teica Dauge.

—    Uz kādu vilni noskaņot? — sauca Jurkovskis. Viņš sēdēja iznīcībai nolemtās klints virsotnē, kur tikko ar grūtībām bija uznesta mīna.

—    Indekss astoņi! — atsaucās Bikovs, paslējis galvu augšup.

—   Tā … skaidrs … — Jurkovska siluets sakustējās uz sarkano mākoņu fona melno putekļu virpuļos. — Ga­tavs! Tā, viss, šķiet? …

—    Kāpiet zemē! — Aleksejs Petrovičs sauca.

—    Interesanti, kādu ģīmi tu rādīsi, ja klintis noturē­sies, — piezīmēja Dauge, apsēdies blakus Bikovam uz transportiera tornīša.

—    Nekas . .. nenoturēsies, — Aleksejs izklaidīgi at­bildēja, bažīgi vērodams Jurkovski, kurš veikli rāpās lejā pa stāvo, gludo sienu. — Kāda velna pēc viņš lien bez virves? … Ir taču trose … Bet kur nu! Bez trikiem nevar. .. Ko viņš tur ķēpājas — ne uz priekšu, ne at­pakaļ . . .

Jurkovskis it kā pielipa pie melnā akmens metrus sešus septiņus virs zemes. Viņš šķita nekustīgs, un tikai nedabiskā poza un īsā, sēcošā elpa liecināja par viņa drausmīgo piepūli.

Dauge uztraucies pielēca kājās:

—    Vladimir, kas tev ir? . . .

Jurkovskis neatbildēja un pēkšņi, gluži kā atrāvies akmens, slīdēja lejup. Bikovs sarāvās, it kā pats kristu, un nevilšus aizmiedza acis, bet, atkal tās atdarījis, ierau­dzīja, ka ģeologs karājas rokās metrus trīs zemāk, pie­ķēries kādam izcilnim, ko no apakšas nevarēja saredzēt.

—     Volodja! … — Dauge nolēca zemē un pieskrēja pie klints.

—     Mierīgi, Dauge! — Jurkovska balss tikai mazliet raustījās sasprindzinājumā. — Cik līdz zemei?

—     Metri četri! … — novaidējās Dauge. — Sadauzī­sies, draņķi tāds! …

—    Paej nost! — sacīja Jurkovskis un laidās lejā.

Viņš nokrita klasiski, kā klājas pēc visiem priekšrak­stiem, elastīgi palēcās un nogāzās uz sāniem. Bikovs no­lēca no mašīnas, bet bezbailīgais ģeologs jau sēdēja uz zemes. Bikovs atguva balsi.

—     Kas tas par huligānismu, biedri Jurkovski? — viņš ierēcās. — Kā jūs iedrošinājāties tā riskēt? Nekavējoties dodieties pie komandiera un ziņojiet. . .