UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—    Gripa? Tā ir māksla — nokļūt caurvējā, neizlienot no speciālā tērpa! — Dauge brīnījās, raudzīdamies ter­mometrā. — Tā taču ir tipiska gripas temperatūra! Vai nav tiesa, Anatolij Borisovič?

Jermakovs tikai šūpoja gavu. Viņš pats arī nejutās visai labi — sāpēja izmežģītā kāja. Tas bija mokoši ne­ērti. Jurkovskim uzmetās augoņi, viņš kļuva aizvien mazrunīgāks.

Bikovs jutās labāk par citiem, taču ievēroja, ka kaut kas nav kārtībā ar acīm. Redzes spēja pasliktinājās, ātri progresēja tuvredzība. Jermakovs viņu rūpīgi ap­skatīja, iepilināja katrā acī pa pilienam eļļaina šķidruma un noteica īpašu diētu. Bikovs ievēroja, ka no šīs die­nas komandieris sāk injicēt viņam divkāršu aradiatīna devu.

Par spīti spēcīgai iežu radioaktivitātei un temperatū­rai, kas sakāpa līdz simt grādiem, apvidus, acīm redzot, bija apdzīvots. Kādā izlūkošanas gājienā Bikovs nedaudz atpalika no ģeologiem, aplūkodams skaista, sudrabaina metāla ieslēgumus saplaisājušu akmens bluķu krokaina­jās šķautnēs, kad pēkšņi sadzirdēja tālus kliedzienus.

Noknikšķinājis automāta drošinātāju, viņš metās uz trokšņa pusi, skrējienā aptaustīdams granātu aiz jos­tas. Viņam pretim no klintīm izlēca ģeologi. Jurkovskis visu laiku skatījās atpakaļ, vicinot automātu. Dauge vilka viņu aiz jostas. Pēc dažiem mirkļiem viņi visi stā­vēja jau blakus, un Dauge juceklīgi stāstīja, ik mirkli lūkodamies apkārt:

—    īsts mošķis! Šausmīgs rāpulis! … Tu redzēji, Vo­lodja? . . . Vari iedomāties, Aleksej, tieši no klints izslē­jās piecus metrus garš kakls ar knābi, lielu rīkli… Es paķēru automātu … Tu redzēji, Volodja?

—    Ne velna es neredzēju, — Jurkovskis drūmi no­teica, kārtodams mantu maisu plecā. — Tu nelabi iebļā- vies, palaidi staru kārtu un laidies mukt, un mani arī aizvilki sev līdz . .. Nekā es neredzēju …

Kādu laiku viņi stāvēja un klusēdami raudzījās uz melnajām klintīm, pēc tam Dauge atkal sāka stāstīt, kā viņi gājuši, vākdami materiālus, kā viņš, Dauge, nolie­cies, lai paceltu «vienu interesantu akmentiņu», un pēk­šņi uz smiltīm ieraudzījis garu, izlocītu ēnu. Viņš pacē­lis acis un tikai paguvis saskatīt, ka virs Jurkovska, kurš stāvējis pret viņu sāniski, tieši no klintīm izslien garu, lokanu kaklu kāds dzīvnieks, līdzīgs čūskai, ar milzu rīkli, bez acīm. Viņš tīri mehāniski pacēlis auto­mātu un atklājis uguni, un, kad nezvērs salēcies no ap­degumiem gandrīz vai augstāk par klintīm, satvēris Jur­kovski un sācis skriet, vilkdams to sev līdzi.

—    Visvairāk mani pārsteidz tas, ka šis rāpulis izslē­jās tieši no akmens, — viņš piemetināja, nedaudz nomie­rinājies.

—    Tev tikai tā rādījās! —- Jurkovskis atmeta ar roku. — Gluži vienkārši šis radījums sēž apakšā pie klints, tad skatās un redz, ka Dauge dižciltīgā izklaidībā grib uzmīt šim uz galvas. Tad arī šis nolēma … tā sakot.. .

—    Beidz muļķoties! — Georgs sadusmojās. — Iesim labāk paskatīsimies, kas tas bija .. . Vai tev ir granāta, Aleksej ?

—    Granāta man ir, bet iet gan varbūt nav vērts . ..

—    Kādēļ nav vērts? Trijatā — tiksim taču galā? Tur­klāt es, goda vārds, viņu sašāvu. Ko tu saki, Volodja?

Jurkovskis stāvēja šaubīdamies, knikšķinot automāta drošinātāju. Bikovs teica lūdzoši:

—    Nav vērts, biedri! Man kaut kā nepatīk šīs klintis. Labāk atgriezīsimies šeit ar transportieri… ar «Mazu­līti».

—    Ejam, — Jurkovskis pēkšņi sacīja. — Ja tu esi viņu nošāvis, tas būs varen interesanti. Mūsu biologi gavilēs. Bet Bikovs galu galā var atgriezties pie sava transportiera.

Bikovs gribēja iebilst, ka šeit komandē viņš, bet tad nolēma nestrīdēties: varbūt tas patiešām ir vērtīgs at­radums zinātnei.

Viņi gāja uzmanīgi, vērīgi lūkodamies visapkārt un turēdamies tuvāk cits pie cita. Bikovs turēja gatavībā granātu.

—    Seit, — teica Dauge. >

Viņš piegāja pie klints pakājes, nezin kādēļ paplikšķi­nāja pa tās akmens ķermeni, noliecās, pacēla no zemes akmentiņu un iebāza to somā.

—■ Spriežot pēc visa, tu, mīļais, esi aizšāvis garām! —

Jurkovskis dzēlīgi teica. — Iesim mājās, laiks pusdie­not …

Bikovs aplūkoja apvidu: klintis, akmeņi, smiltis, šķem­bas. Uz klints trīs četru metru augstumā izdedzinātas līkloču svītras — šāvienu pēdas. Milzīgs, jādomā, bijis rāpulis — skaidrs, kāpēc Dauge tā laidās prom.

—    Jā, es tiešām neesmu trāpījis! — Dauge sacīja no­pūzdamies. — Žēl gan! Būtu brīnišķīgs eksponāts mūsu muzejam . . .