UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Pēc katriem diviem vai trim kilometriem «Mazulītis» pieturēja un izsēdināja izlūkus. Jermakovs palika ma­šīnā, bet pārējie devās darbā. Dauge un Jurkovskis gāja pa priekšu, vāca iežu paraugus, vēroja apvidu, uzstādīja ģeofizikālus instrumentus, kurus nesa Bikovs un kurus savāca atceļā. Bikovs aizvien vilkās nopakaļus, draus­mīgi garlaikodamies un lādēdams ģeologus, kuri apkrā­vuši viņu ar saviem «krāmiem». «Krāmi» bija nejēdzīgi smagi. Arī speciālos saiņus un konteinerus uzkrāva tam pašam nelaimīgajam transportiera vadītājam. Turklāt pētījumu laikā ģeologi sarunājās vienīgi savā starpā un pie Bikova griezās tikai pavēles izteiksmē.

Katram bija automāts. Ģeologus tas traucēja, un Dauge reiz mēģināja atdot savu Bikovam. Šoreiz tas pro­testēja. Katram jābūt apbruņotam. Ja nāksies stiept di­vus automātus, tad viņš nepieciešamības gadījumā ne­spēs aizstāvēties un uzreiz divi būs cīņas nespējīgi. Ļoti iespējams, ka automāts ģeologus traucē, taču neko da­rīt. Grūti. Bet kāpēc tad mēs uz šejieni vilkāmies?

—    Aleksej, manu draudziņ! — Dauge centās viņu pār­liecināt. — Bet kas mums te uzbruks? Ko tu mels nie­kus! Piesardzīgais! .. . Atdari taču acis — apkārt viss nedzīvs! Pie tādas radiācijas neviena dzīva būtne nevar eksistēt, atskaitot vienīgi tevi, kāpostgalva! …

Bikovs bija nepielūdzams. Beigu beigās Dauge zau­dēja pacietību un ar visindīgāko dzēlību apvaicājās, ko Bikovs iesākšot, ja viņš, Dauge, tomēr atteikšoties stiept sev līdzi «šito dzelzs kruķi».

Bikovs paskatījās uz viņu, zobgalīgi piemiedza aci un nicinoši izstiepa apakšējo lūpu. Dauge tikai nospļāvās aiz niknuma.

Uzvarētājs palika Bikovs.

Smailo klinšu — «Venēras zobu» — mežs piegāja gan­drīz pavisam klāt pie «Dūmu jūras», kā Dauge nosauca pelēķo šķidrautu, kas aizsedza Urāna Golkondas katla krāteri. Šeit bieži gadījās klintis, grupās un atsevišķi, zeme bija bedraina, visur plaisas un akmeņu krāvumi. Attīrīt vietu īstam kosmodromam te nebija iespējams. Ekspedīcijas rīcībā bija desmit atommīnas un kādas div­desmit granātas, bet ar to nepietika. Būtu vajadzīga vesela armija celtnieku, turklāt apgādāta ar vismoder­nākajiem spridzināšanas līdzekļiem un ceļu būves mašī­nām, lai ar sekmēm varētu doties uzbrukumā Golkondai. Kādreiz šeit uzbūvēs milzīgus kosmodromus, ko apgā­dās ar spēcīgām, precīzām radiobākām, ierīkos apakšze­mes kombinātus kodolu degvielas ražošanai, izbūvēs platus jo platus autoceļus, kas šķērsos klinšu grēdu un melno tuksnesi, bet pagaidām . . . Bet pagaidām Golkon­das krātera tuvumā, kilometrus divdesmit no tā, jāatrod pietiekami plats un pietiekami līdzens laukums, ko va­rētu iekārtot pirmo Zemes kuģu uzņemšanai. Šo uzde­vumu varētu veikt arī ar kādām desmit vidēja kalibra atommīnām. Tomēr atrast kādu atbilstošu vietu pagai­dām vēl nebija izdevies. Reiz pēc īsas apspriedes Jerma­kovs teica:

— Ģeologi nespēj vien sagaidīt, kad varēs ienirt Dūmu jūrā. Viņiem taisnība — varbūt Golkondas mīkla slēpjas tieši tur. Tā tas ir. Bet mēs te esam pirmoreiz. Mūsu uzdevums -— izlūkošana. Aizvest nelielu iežu un botānisku paraugu kolekciju. Novērtēt Golkondu un pierādīt tās izmantošanas rentabilitāti. Dažās vietās ap­tuveni noteikt Venēras garozas raksturu. Es ļoti lūdzu jūs izprast to pareizi. Starp citu, uz Zemes jūs to sapra­tāt.. . Skaidrs: «zelta drudzis» . .. Bet ir vēl viens uz­devums — kosmodroms, kaut arī primitīvs. Tas ir ļoti svarīgi. Bez tā mēs neaiziesim no šejienes, lai kas arī notiktu. Nosēšanās laukumam jābūt! Ūdens trūkums sa­īsina mūsu termiņus. Ja pēc desmit Zemes diennaktīm mēs neatradīsim vietu nosēšanās laukumam brauciena virzienā, es aizvedīšu «Mazulīti» viņpus klinšu grēdas un iekārtosim laukumu tur.

Jā, ūdens saīsināja termiņus. Tā patēriņš dezakti- vācijai izrādījās neparedzēti liels. Katru reizi pēc atgrie­šanās transportierī izlūkiem vajadzēja rūpīgi nomazgā­ties kesonā. Ļoti smalki radioaktīvie putekļi, lipīgi un visuresoši, izlūkgājienu laikā iespiedās siliketa tērpu krokās, un, lai no tiem atbrīvotos, nācās pa ceturtdaļ­stundai grozīties zem dezaktivācijas dušas blīvajām strūklām. Jermakovs pats personīgi ar radiometru rokā pārbaudīja tērpu tīrību, un gadījās, ka paviršos aizsūtīja atpakaļ uz kesonu. Dezaktivācijas šķidruma krājumi strauji mazinājās. Filtri un jonu apmaiņas absorbētāji līdzēja maz. Bikovs izmēģināja desmitiem absorbētāju kombināciju, bet neviena nedeva vajadzīgo efektu. Dez­aktivācijas ūdens pēc attīrīšanas joprojām palika ak­tīvs, un to vajadzēja izliet. Kā redzams, Golkondas piķa rūdas putekļu sastāvā bija kaut kādi radioaktīvi koloīdi, kas nepakļāvās pazīstamajiem jonu apmaiņas procesiem. Tvertne ar dezaktivācijas ūdeni, kas bija aprēķināta četrdesmit darba dienām, ātri tukšojās. Kārta nāca dze­ramajam ūdenim no neilona maisiem . . .