UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Jermakovs tikai pārlaida viņam skatienu un aiz­griezās.

—    Mēs, jādomā, pamēģināsim vēlreiz, Anatolij Bo­risovič, — Bikovs neapņēmīgi sacīja.

—    Jā, — Jermakovs neskanīgi pakustināja lūpas.

Pagāja vēl četrdesmit astoņas stundas, galēja sasprin­dzinājuma, cerību un rūgtas vilšanās stundas. Meklēšana bija veltīga.

Nekā! Nekādu pēdu. Viena kilometra rādiusā ap «Mazulīti» kosmonauti pārmeklēja katru spraudziņu. Plaisā, pie kuras atrada automātu, nolaidās četras reizes. Vairāk nekā viņi nevarēja izdarīt, un Jurkovskis, bez­spēcīgā niknumā sažņaugdams lielās dūres, dobji rūca. Ja Bogdans būtu gājis bojā viņa acu priekšā, cīņā vai zem nogruvuma, ja viņi būtu atraduši vismaz tā līķi — būtu vieglāk.

Jermakovs klusēja. Katru reizi, kad biedri gāja mek­lēt, viņš, ar grūtībām vilkdams izmežģīto kāju, izrāpās ārā un stundām ilgi sēdēja pie transportiera, nolicis automātu uz ceļiem, — gaidīja signālu. Kamēr citi, il­gajā gājienā noguruši, atpūtās, komandieris dežurēja augšā vai arī mēģināja nodibināt sakarus ar «Hiusu». Jermakovs gaidīja un reizē baidījās no sarunas ar stūr­mani, bet, kad beidzot reproduklorā atskanēja Mihaila Antonoviča priecīgā balss, ko reizēm pārtrauca kaiti­nošie traucējumu sprakšķi, komandieris runāja mierīgi, pat mazliet jokodamies. Teica, ka mērķis esot tuvu, viss kārtībā un noskaņojums možs. Sliktā ceļa dēļ mazliet aizkavējušies klintīs, bet tas neesot nekas bīstams. Visi ekspedīcijas locekļi sūtot sveicienu. Klausoties šajā sa­runā, ģeologi piekrītoši klusēja: Mihailam nav viss jā­zina. Viņam tāpat nav visai omulīgi vienatnē.

Tanī dienā Jurkovskis izdarīja vēl pēdējo neprātīgo mēģinājumu atklāt Bogdana nozušanas mīklu. Būdams piedzīvojis klinšu kāpējs, viņš pamanījās uzrāpties vienā no visaugstāko stabu virsotnēm kādu simt metru atsta­tumā no «Mazulīša». Trīsdesmit metrus augstā, melnā milzu klints bija pāršķēlusies gareniski, un, balstoties pret plaisas malām, ģeologam ar pārcilvēcisku veiklību izdevās uzrāpties augšā, lai pārlūkotu apkārtni.

Bikovs un skumīgais Dauge pacietīgi stāvēja klints pakājē. Kad Jurkovskis nolaidās lejā un atpūtās, at­balstījies ar muguru pret gludo akmeni, viņi tikpat pa­cietīgi gaidīja, ko sacīs ģeologs.

Bet Jurkovskis tikai noteica:

—- Golkonda tepat tuvu … Kā uz delnas . . .

Jermakovs gaidīja viņus pie «Mazulīša», ielaida lūkā, ielīda pats un, kad visi bija noņēmuši ķiveres, sacīja pavisam klusi:

—    Pēc stundas dosimies ceļā.

Bikovs nebrīnījās, viņš šos vārdus bija gaidījis. Ja arī Spicina skābekļa balons būtu kārtībā, skābekļa krāju­mam tanī vajadzētu būt jau sen izsīkušam, bet skābek­lis, ko no Venēras atmosfēras spēja iegūt skābekļa filtrs, varēja paildzināt noslāpšanas agoniju tikai par trīs­desmit līdz četrdesmit stundām. Bogdans Spicins bija miris.

Un tomēr, kad Jermakovs paziņoja, ka «Mazulītis» dosies ceļā, Jurkovskis sažņaudza dūres, bet Dauge pa­cēla tumšo seju ar nogurušām, iekritušām acīm.

—    Mums nav laika. Uzkavēties šeit ilgāk es uzskatu par neiespējamu un . .. nelietderīgu.

Jurkovskis grīļodamies piecēlās:

—    Anatolij Borisovič! …

Jermakovs klusēja. Neskanīgi kustinādams lūpas, Jur­kovskis spieda pie krūtīm trīsošās rokas. Dauge nodūra galvu. Klusums turpinājās bezgala ilgi, un Bikovs neiz­turēja. Viņš piecēlās un devās pie vadības pults. Tad spalga, aizlūzusi noskanēja Jurkovska balss:

—    Es no šejienes projām neiešu!

Viņa acis šaudījās, bālajos vaigos iekvēlojās sarkani plankumi.

—    Viņš ir te, kaut kur blakus . .. varbūt viņš vēl.. . Es neiešu … — balss aizlūza. — Anatolij Borisovič!

Jermakovs ierunājās maigi, pārliecinoši:

—    Vladimir Sergejevič, mums jādodas tālāk. Bogdans ir miris. Viņam nav skābekļa. Mums jāizpilda savs pie­nākums. Mums nav tiesību … Jūs domājat, ka pirmajām ekspedīcijām Antarktīdā bija vieglāk? Un Nansens, Sedovs, Skots, Amundsens? … Un mūsu vecvectēvi pie Volgogradas? . . . Neviens nāves gadījums nevar, ne­drīkst apturēt mūsu uzbrukumu …

Jermakovs vēl nekad nebija teicis tik garu runu.

Jurkovskis, balstīdamies pret sienu, pievirzījās pie Jermakova:

—    Es visam uzspļauju … Es uzspļauju Golkondai! Tas ir zemiski, biedri Jermakov! Es neiešu projām! Pie velna! Es palikšu viens …

Bikovs ieraudzīja, ka Jermakova seja kļūst pelēka. «Hiusa» komandieris pat nepakustējās, bet balss zau­dēja draudzīgo skanējumu:

—    Biedri Jurkovski, izbeidziet histēriju, savediet sevi kārtībā! Pavēlu uzlikt ķiveri un sagatavoties braucie­nam!

Viņš asi pagriezās un nosēdās pie vadības pults. Jur­kovskis sakņupa un sabruka sēdeklī. Viņa pleci drebēja. Viņš izskatījās nožēlojams un baismīgs.

—    Vajag, vajag, vajag! — Dauge stāvēja blakus vi­ņam, turēdamies pie līganajām sienām. Sašķobīta, pe­lēka seja. Izdzisušas acis. Nedzīva, sveša balss: — Va­jag, Volodja, vajag … Tas ir nenovēršami! Ciņa!

DŪMU JURAS KRASTOS

—    Izkāpsim šeit.

—    Klausos, Anatolij Borisovič. Atļaujiet, es jums pa­līdzēšu … Tā … Georg, atbalsti…