UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—Dauge! — viņš ierēcās tādā balsī, ka tas nodrebēja un izstiepās taisns. — Vienu automātu komandierim —• un pakaļ Jurkovskim, žigli. . . Anatolij Borisovič, šķiet, ar Bogdanu nelaime. Atļausiet iet?

—    Ejiet! — Jermakovs nokliedza.

Dauge jau skrēja pa priekšu, pīdamies efeju dzelo­ņainajās vijās. Bikovs metās viņam pakaļ. Kājas šļūca katra uz savu pusi, slīdēdamas pa gludo akmeņu virsu. Smiltīm un putekļiem apbirušas, rupjas šķembas un

laukakmeņi slīdēja zem kājām, visur slējās asas šķaut­nes. Bikovs uzreiz nosvīda. «Žiglāk, žiglāk,» dunēja de­niņos. Domas darbojās ātri un skaidri. Vai nu Bogda- nam uzbrukuši («Nez vai — klintis taču nedzīvas . . .»), vai viņš paslīdējis, sadauzījies un guļ nesamaņā («Tad mēs viņu atradīsim, noteikti atradīsim . . .»), vai arī ap­maldījies («Bet kāpēc tad viņš nešauj, nesauc palīgā?»). Griezīgi nosprakšķēja automāta kārta. Bogdans! . . . Nē, tas ir Jurkovskis. Pareizi, apķērīgs, ieslēdzis signālma- gazīnu, uzrāpies uz klints bluķa, uz tā, kas atgādina krupi, un apdullinoši svilina no automāta zemajās debe­sīs. Pārstāj, ausās .. . Atbildes nav, nav . . . Akmeņi at­balso dīvainas, dārdošas grāvienu skaņas, un asajās klinšu smailēs gaudo vējš …

Bikovs sēdēja, atbalstījies ar muguru pret saiņu kau­dzi, lēni košļāja presētu šķiņķi un kāri piedzēra augļu sulu no neilona glāzītes. Smagi krākdams, miegā elpoja Dauge. Viņš bija nokritis tur, kur sēdēja, tieši uz grīdas. Viņa tumšā seja bija vēl vairāk nomelnējusi, bārdas rugājiem apaugusi, vaigi iekrituši. Laiku pa laikam viņš kaut ko ātri un nesakarīgi murmināja latviešu valodā, krampjaini raustīdams lūpas. Pār rāciju nekustīgi no­liecies Jermakovs. Acis aizvērtas, tikai baltie, kalsnējie pirksti kustējās pa spīdīgo kremaljeru. Viņš taustīja ēteru, mēģinādams nodibināt sakarus ar «Hiusu». Agrāk to vienmēr darīja Bogdans. Bogdans … Virs galvas uz plastmasas bruņām klaudz lēni, noguruši soļi. Tas ir Jurkovskis.

Jurkovskis vaino sevi Bogdana nelaimē. Dauge un Bikovs mēģina viņu pārliecināt, ka tā nav, taču veltīgi.

— Es nedrīkstēju laist viņu vienu, — Jurkovskis at­kārtoja un raudzījās biedros tukšām acīm.

Nabaga Bogdans . . . Nabaga Jurkovskis …

Divpadsmit stundas viņi bija klaiņojuši šais akmens džungļos. Dobja atbalss atsaucās uz šāvieniem, vienmē­rīgi dārdēja tālā Golkonda, skaļi plīsa kuprainie akmens bluķi, likdami viņiem satrūkties un lūkoties apkārt. Bog­dans neatbildēja. Viņi uzgāja izšautas patronu čaulas — tur, kur iepriekš bija gājuši paši; pusizdzēstas soļu pē­das — paši savu soļu pēdas. Bogdans neatsaucās . . , Viņi savā starpā gandrīz nemaz nesarunājās, tikai reizēm, kad Dauge vai Jurkovskis mēģināja nošķirties no nelie­lās grupiņas, Bikovs pavēlēja viņiem griezties atpakaļ tādā balsī, ko nepazina ne viņi, ne arī pats Aleksejs. Vai­rākas reizes viņiem šķita — kaut kur no tālienes atskan šāvieni. Pa galvu pa kaklu viņi šaudīdami traucās turp un vienmēr atklāja, ka kļūdījušies. Sviedri plūda acīs, kājas ļodzījās un trīcēja. Aizvien biežāk viņi klupa un krita, un aizvien grūtāk un grūtāk nācās celties augšā. Beidzot Jurkovskis nokrita, un Dauge, mēģinādams vi­ņam palīdzēt, nogāzās blakus. Bikovs piegāja klāt un noslīga uz šķembām, ar grūtībām saliekdams kokainās kājas. Kādu brīdi viņš vēroja, kā Jurkovskis elsdams mēģina piecelties, tikko kustinot rokas, nespēdams pa­celt smago galvu, tad sacīja:

—    Ejam uz «Mazulīti» . . . Jāatpūšas . ..

—    Nē-ē! — Jurkovskis nikni nosēca.

Tomēr viņi griezās atpakaļ, un Bikovs nesa visus trīs automātus un veda Jurkovski, pieturot viņu aiz ple­ciem. Dauge grīļodamies soļoja pa priekšu, nevērodams, kur sper kāju, un, kad viņš apstājās un atbalstījās pret klinti, Bikovs gāja viņam klāt un bikstīja mugurā. Ģeo­logs ar mokām atrāvās no klints un klupdams vilkās tālāk. Viņš šķita gluži akls aiz noguruma, bet tieši viņš pirmais ieraudzīja platu, melnu plaisu un uz tās malas — blāvi spīdošo Bogdana automātu. Dauge iekliedzās un nokrita uz ceļiem, neskaidri kaut ko murminādams un rādīdams ar drebošo roku uz bezdibeni. . .

Kad «Mazulītis», smagnēji valstīdamies uz akmeņiem, pierāpoja pie plaisas, Bikovs apsēja ap vidu tērauda trosi un nolaidās lejā. Viņš dzirdēja, kā Jurkovskis augšā aizsmakušā balsī sauc: «Bogdan! Bogdan! . . .» Plaisas dibenā elektriskā lukturīša gaismā Bikovs re­dzēja akmeņu kaudzes, smiltis, nolauztus dzeloņaino efeju zarus, šķembas . . . Viņš maldījās pa tumsu pus­stundu, aptaustīja katru akmeni, apskatīja katru spraugu .. . Bogdana nebija. Bikovam vēl pietika spēka izrāpties no aizas un iekāpt mašīnā. Tur viņš saļima un aizmiga . . .

Bikovs izdzēra glāzi, savāca drupatas un iemeta tās atkritumu novadītājā. Jermakovs nekustējās. Dauge pēkšņi piecēlās, blenzdams miglainām acīm, un metās viņam klāt.

—    Bogdan! Bogdanovič! Atradies gan, mīļais! — balss aizlūza, viņš it kā sašjuka, atsēdās un sāka rokām ber­zēt seju. Brītiņu klusējis, sacīja: — Atvainojiet, Anato­lij Borisovič . . . Man izlikās, — un trīsošām rokām ņē­mās uzlikt ķiveri.