UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—    Kā sokas? Mēs jau esam kārtībā . . .

Komandieris nolēca no transportiera un aptupās

blakus.

—           Šoreiz viegli tikām cauri. Es redzu, jūs arī esat galā.

—           Jā-ā … — Bikovs noelsās. — Zēl «Mazulīša». Kāju savainojis, nabadziņš.

Notupies uz ceļiem, viņš kritiski pētīja sava darba rezultātus.

—            Izpriecas braucieniem derēs . . . Slikti, Anatolij Bo­risovič, paši redzat… — Bikovs nopūtās un sāka vākt kopā darba rīkus. — Man vajadzēja padoties. Viss būtu palicis vesels . . .

Komandieris pasmaidīja.

—           Vai jūs zināt, cik ilgi turpinājās viesuļvētra? — viņš pēkšņi iejautājās.

—           Tā . . . minūtes divdesmit. . . Grūti pateikt, es nese­koju pēc pulksteņa.

—    Bet es sekoju: trīsarpus minūtes.

—    Kā-ā?

—           Trīsarpus minūtes, Aleksej Petrovič. Un šinī laikā mūs atsvieda atpakaļ par tūkstoš metriem. Ja jūs būtu padevies, «Mazulītis» tagad atrastos simt kilometru no šejienes … Un turklāt — galīgi sadragāts. Jums pat jē­gas nav, ko esat paveicis, Aleksej Petrovič! — Viņš maigi noglāstīja tērauda sviru. — Bet tagad — uz priekšu! Ceļš ir vaļā, Golkonda tepat blakus. Vai dzir­dat? (Bu-bu-bu-bu . . .) Kilometrus piecdesmit. Tā ir jau redzama — rau, kur tie melnie plankumi… Nē, tie nav kalni — tur mutuļo Golkonda.

Iekams Bikovs, sekojot komandierim, ielīda lūkā, viņš palūkojās visapkārt. Kā dīvainā miglā pie apvāršņa vei­dojās, izplūzdamas uz visām pusēm, platas, violetas svīt­ras. Acīs ņirbēja. Bikovs samiedza acis, papurināja galvu. Svītras izzuda.

—    Tā tik vēl trūka! — viņš nomurmināja, ķepuroda­mies pa bruņām augšup. — Halucinācijas .. . Jauki gan!

«Mazulīša» kabīnes bija tīri izberztas, metāls un plast­masa laistīties laistījās, krava kārtīgi salikta un nostipri­nāta. Izspūris, izmazgātiem, mitriem matiem, Bogdans ņēmās pie rācijas. Ģeologi sēdēja savā nostūrī pie no­laižamā galdiņa. Svilpodams caur zobiem, Jurkovskis pavirši šķirstīja kādu rokasgrāmatu. Klusi, mierīgi, mā­jīgi . . . Bikovam uzreiz iegribējās gulēt — pēdējo stundu pārcilvēciskais sasprindzinājums lika manīt sevi. Acis lipa ciet.

—    Anatolij Borisovič . . .

—    Gulēt, gulēt! — Jermakovs viņu aši pārtrauca. — Nekavējoties gulēt.

—    Klausos! — Bikovs priecīgi atbildēja un nosēdās uz saiņiem, ņemdams nost ķiveri.

Dauge vēroja viņu, draudzīgi smaidīdams. Bet, tikko ķivere bija noņemta, Dauge pielēca kājās un izdvesa savādu skaņu, kas pārsteidza Alekseju un lika visiem reizē atskatīties.

—    K-kas ir? — Bikovs apmulsis jautāja, aplūkodams sevi.

—    Pag, pag, Aleksej, kas tas? — Dauge stostīdamies vaicāja.

—    Kas tad īsti?

—    Jums visa seja asinīs, Aleksej Petrovič, — sacīja Jermakovs. — Jūs droši vien esat satriecis pieri.

—    Vienu reizi atsitos, — Bikovs nomurmināja, taus­tīdams degunu.

—    Neaizskariet rokām . . . Tūlīt es jums apmazgāšu rētu . .. Neaizskariet taču rokām, es jums saku! . .. Vla­dimir Sergejevič, dodiet viņam spoguli!

Uz pieres melnoja milzīgs nobrāzums, deguns uztūcis, apakšlūpa neparasti pārvērtusies un joprojām asiņoja.

Vaigi bija notriepti asiņu švīkām. Bikovs dusmīgi atbī­dīja spoguli.

—     Nav nekā bīstama, — Jermakovs ātri un veikli ap­mazgāja ievainojumu. — Efektīgi, bet nav bīstami… Kā jūs varējāt to neievērot un nejust?

—    Mazlietiņ jau smeldza . . . Bet kas varēja domāt? .. .

—    Es personīgi par to nemaz nebrīnos, — sacīja Dauge.

— Par ko tad?

—    Par to, ka tu nekā neesi jutis. Es, piemēram, jutu tikai to, ka visu laiku stāvu ar kājām gaisā un ar mēli pieturu kuņģi. . .

—    Tu nevarēji visu laiku stāvēt ar kājām gaisā. Liels paldies, Anatolij Borisovič. Viss kārtībā.

Bikovs uzkarināja ķiveri uz āķa un, labpatikā krekšķi­nādams, uzrāpās uz saiņiem.

Jurkovskis sacīja kaut ko viņam nopakaļus, bet Bikovs jau gulēja. Liels, balts kuģis, līgani šūpodamies, nesa viņu pa platu, zilu upi. Spoži spīdēja saule, tālu tālu aiz zilganās dūmakas tumsa krasti, bet virs ūdens laidelējās žilbinoši balts, straujš putns. Šūpas kļuva aiz­vien stiprākas, klājs aizslīdēja kaut kur lejā. Kāds iekliedzās: «Bu-bu-bu! Tas tik ir ceļš!» Bikovs pārlidoja pāri bortam, sāka spārdīties un pamodās. Transportieri mētāja un svaidīja. Jermakovs vadīja mašīnu, bet pā­rējie pieķērušies cits pie cita, drūzmējās viņam aiz mu­guras un lūkojās ekrānā.

—    Gluži kā ilkņi, — Bogdans Spicins piezīmēja. — Novecojusi skaistuma dieve, un mēs viņai starp zobiem.

Bikovs nokāpa no savas cietās guļvietas un, piegājis pie biedriem, iespraucās starp Bogdanu un Daugi. Tuk­snesis bija izbeidzies. Vairīdamies no pelēka akmens krāvumiem, «Mazulītis» lauzās cauri gludu, taisnu stabu mežam. Pāri akmens kaudzēm daudzu metru augstumā slējās melnas, smailas klintis, tālumā bija redzami simti šādu klinšu. Visur rēgojās plaisas un bedres, aizaugušas cietām efejām. Ērkšķainie zari apvija zemajās debesīs atdūrušos klinšu torņus. Transportieri no visām pusēm ielenca akmeņu biezoknis. Bogdanam bija taisnība — klintis apbrīnojami atgādināja vecus, retus zobus.