UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Kā parasti nāves briesmu brīdī, prāts darbojās ātri, vēsi un skaidri. Bikovs cīnījās, saaudzis kopā ar lielisko mašīnu, sasprindzinājis visus muskuļus, vērodams plati ieplestām, stiklainām acīm, kā uz ekrāna bezdibenīgajā tumsā rodas trīsoši, zilgani kamoli. «Noturēties, noturē­ties! . . .» Uz ekrāna dejoja apžilbinošas lodes un bez skaņas eksplodēja, izšļakstīdamas uguni, vētras dārdos un gaudās smagās mašīnas kāpurķēdes griezās trakā ātrumā, izturīgās titāna sviras ieķērās iežos, un tomēr «Mazulītis» kāpās atpakaļ. Vētra to atkal apgāza un vilka līdzi. «Noturēties, noturēties! . . .» Uau-ū, uau-ū … — vētra rēc, gaudo un dārd, plēšot vai pušu bungādiņas. Uz lūpām kaut kāds lipīgs šķidrums. . . Asinis? A-ā! Bikovs nokaras jostās ar galvu uz leju, nemaņā spiež uz taustiņiem . . . Bet uz ekrāna lēkā pin­kaini uguns kamoli. . . Lodveida zibeņi? Ā-ā! . .. «Notu­rēties, lai tur vai.. . tikai noturēties …» Un atkal «Ma­zulītis» saceļas uz pakaļgala . ..

Viss beidzās tikpat pēkšņi, kā bija sācies. Bikovs iz­slēdza motoru un ar grūtībām noņēma rokas no vadības pults. Skatlūkā atkal ieplūda sarkanīga gaisma, kas ta­gad šķita burvīga. Pēkšņajā klusumā steidzīgi un skaidri ietikšķējās radiācijas skaitītāji. Bikovs atskatījās. Jer­makovs nepaklausīgiem pirkstiem mudžinājās ap jos­tām. Apžilbušais Bogdans Spicins, grozīdams galvu, bez ķiveres sēdēja uz grīdas blakus rācijai. Seja viņam bija notriepta tik melna, ka Bikovs pat izbijās, — pilotu bija grūti pazīt. Beidzot Jermakovs atsprādzēja jostas un pie­cēlās. Kājas viņam ļodzījās.

—    Nu vai zināt, ja šitā jādzīvo … — ierunājās Bog­dans. Baltie zobi pazibēja mierīgā smaidā. — Vai tiešām mūsu Zemes jaunība arī bijusi tikpat vētraina?

No galdiņa apakšas izrāpās Dauge, nostājās četrrā­pus, mēģināja piecelties, pēc, tam, acīm redzot, pārdo­mājis, latviski nolamājās, atkal apsēdās, atbalstīdamies pret saiņiem, un novilka ķiveri. Viņu mocīja nelabuma sajūta. Jurkovski ilgi nevarēja atrast zem sagāztajām kastēm. Viņš bija bez samaņas, tomēr tūdaļ atjēdzās un, tikko atdarījis acis, apjautājās:

—    Kur es atrodos?

Bikovs atviegloti pasmaidīja, bet Bogdans nopietni paskaidroja:

—    «Mazulītī», «Mazulītī» — tas ir tāds transportie­ris .. .

—    Pie velna visus sīkumus! Uz kādas planētas?

—    Apbrīnojamas spējas, — Dauge ļauni iedzēla, — jebkuros apstākļos citēt vecas anekdotes! — Viņš sēdēja tāpat kā iepriekš, ņurcīdams ķiveri, kas gulēja uz ceļiem.

Jurkovskis tūdaļ pat piecēlās un pētoši paskatījās uz viņu.

—    Mīļais Dauge, vai tu arī zini, kāda tev pašlaik krāsa?

—    Domājams, dzeltena.

—    Sarkana, draudziņ, tumši sarkana! Tu piemērojies planētai, mimikrija …

Negaidīti viņu pārtrauca Jermakova asā balss:

—    Biedri kosmonauti! Nekavējoties uzlikt ķiveres! Trauksme!

Bikovs, tikko grasījies novilkt ķiveri, pārsteigts pa­griezās.

—    Putekļi! Radioaktīvie kvēpi! — Jermakovs sasprin­gtā pozā noliecās pie sienas. — Uzlikt ķiveres! Spicin — nekavējoties mazgāties! Gatavoties dezaktivācijai!

Bikovs saprata. Sienas, grīda, kastes un saiņi, aparāti, uzvalki, Spicina seja — viss bija pārklāts ar ļoti plānu melna pūdera kārtu, ko briesmīgais vētras spiediens bija iepūtis mikroskopiskajās, gandrīz kapilārajās no­slēgto lūku spraugās. Indikatora putekļu klātais apval- ciņš sārti mirdzēja, un visi uzreiz sadzirdēja radiometru tikšķus. Jurkovskis sāka steidzīgi taustīties gar speci­ālā tērpa ātrslēdzējiem. Bogdans metās mazgājamā telpā. Dauge mirkli šaubījās, taču komandiera smagā skatiena ietekmē apņēmīgi uzlika ķiveri.

—    Aleksej Petrovič, apskatiet «Mazulīti» no ārpu­ses, — Jermakovs īsi pavēlēja un arī uzlika sudrabaino ķiveri.

Arā bija apbrīnojami kluss. Vējš, kas nemitīgi plūda no Golkondas, bija norimis. Nozuduši gigantiskie virpuļ- viesuļi, kas vēl pirms pusstundas šūpojās pie apvāršņa. Bikovs nolēca no «Mazulīša» un līdz ceļiem iestiga mīk­stos, melnos putekļos. Zeme drebēja tik spēcīgi, ka Bi­kovam sāka klabēt zobi. Austiņās ik brīdi ielauzās dobja dārdoņa.

—    Golkonda! — Bikovs acīm ieurbās paugurainajā apvārsnī.

Šūpodamās nokaitētu gāzu augšup plūstošās straumēs, ugunīgajā dūmakā te iezīmējās, te atkal izzuda tāla, ļoti tāla kalnu grēda. Bu-bu-bu-bu, — dunēja no turienes.

«Mazulītis» bija saslējies stāvus, mazliet sašķiebies uz labajiem sāniem, līdzīgs milzīgam, melnam, sakrop­ļotam zirneklim. Zem tā bija sapūsts mīksts paugurs, posmotās «kājas» dziļi iegrimušas putekļos.

Apgājis apkārt transportiera priekšgalam, Bikovs ieraudzīja platas, pusaizbērtas vagas, kas aizstiepās vai­rāku desmitu metru tālumā, — tās bija atkāpšanās pē­das. Vagas nelikās dziļas, bet, iekāpis vienā, viņš iegrima līdz jostas vietai.

Labās puses pakaļējā atbalsta svira karājās «diedziņā». Vētras brāziens bija izgriezis titāna «kaulu» no locīta­vas, un tagad tas bija bezspēcīgi izstiepts, līdz pusei ap­bērts ar melnajiem putekļiem. To varēja salabot, bet tik izturīga tā vairs nebūs. Bikovs nopūtās un ķērās pie darba.

Remonts gāja uz beigām, kad Bikovs, darbā aizrāvies, izdzirda pie auss Jermakova balsi: