Читаем UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ полностью

—           Pa labi no mums . . . Interesanti! — Jermakovs pa­griezās pret Bikovu: — Aleksej Petrovič, pārņemiet uz brītiņu vadību.

—    Klausos.

Jermakovs nosēdās blakus Spicinam un paņēma no viņa austiņas. Komandiera seja pauda uzbudinājumu.

—    Trīs punkti svītra punkts. Kas tas varētu būt?

Viņš noņēma austiņas un piecēlās.

—           Pēdējos desmit gados uz Golkondas rajonu nosū­tītas sešas ekspedīcijas un vismaz ducis dažādu automā­tisku ierīču.

—           Tad jau varbūt… — Dauges acis iepletās, — var­būt tur ir cilvēki? Cietuši avāriju un lūdz palīdzību?

—           Apšaubu, — Jurkovskis pakratīja galvu. — Kā jūs domājat, Anatolij Borisovič?

—           Krivickis uz Marsa noturējās trīs mēnešus savā raķetē. Bet viņš bija atradis ūdeni. ..

—    Jā, ūdeni.. .

—    Tā ka visticamāk, tas ir automātisks pelengators.

Bikovs, nepacietīgi grozīdamies uz sava sēdekļa,iejaucās:

—    Vai pagriezīsim?

—    Lai notiek . . .

Jermakovs pārlika. Pirmoreiz Bikovs redzēja, ka ko­mandieris šaubās. Bet iemesli šādām šaubām bija pie­tiekami svarīgi, un to visi zināja.

—    Ūdens, — Jermakovs noteica.

—    Ūdens, — kā atbalss atkārtoja Jurkovskis.

—    Iespējams, ka tas tomēr nav tālu? — lūdzoši sa­cīja Dauge.

Jermakovs izlēma:

•— Labi! Divu stundu brauciena robežās esmu -ar mieru. Aleksej Petrovič, pagrieziet! Virzieties pēc žiro- kompasa, — viņš atkal noliecās pie raidītāja, — apmē­ram sešdesmit grādi. Tā. Un izspiediet no motora visu, ko var.

«Mazulītis» strauji traucās šķērsām putekļu strūklām, kas plūda no ziemeļiem. Vējš sitās kreisajos sānos, un reizēm tā brāzmas bija tik spēcīgas, ka Bikovs ar vadī­tāja «sesto prātu» juta, cik nestabila kļuvusi mašīna. Tad viņš nedaudz mainīja virzienu, cenšoties blīvajiem gāzes un smilšu viļņa triecieniem likt pretim priekšējās bruņas, vai arī izbīdīja labās puses atbalsta sviru. Uz­licis austiņas, Bogdans sēdēja pie rācijas un pusbalsī koriģēja virzienu. Spogulī šūpojās Dauges bālā seja- ar sakniebtām lūpām. Skrēja minūtes, skrēja ugunīgie mā­koņi . . . Reiz Jurkovskis pieliecās pie Alekseja un klie­dza kaut ko nesaprotamu, rādot uz priekšu. Bikovs cauri putekļiem paguva samanīt dīvainu, stiklainu plankumu pāris desmitu metru diametrā, kura vidū rēgojās liels caurums ar nelīdzenām malām, tad kāpurķēdes īsi no- žvadzēja uz kaut kā cieta. Viņš jautājoši atskatījās uz Daugi, bet tas, acīm redzot, nebija nekā ievērojis un atbildēja viņam ar neizpratnes pilnu skatienu. «Vai gan mazums mīklu uz Venēras,» Bikovs nosprieda. «Uz priekšu, uz priekšu!» Spidometra trīsošā šautra svārstī­jās starp 100 un 120. Abās pusēs garām lidoja noslēpu­mainā, sarkani melnā pasaule. Acīs virmoja.

—    Mudīgāk, Aleksej, mudīgāk! — Dauge čukstēja.

Bikovs samiedza acis un papurināja galvu. Šajā mirklī

Jurkovskis iekliedzās:

—    Grieziet pā kreisi, pa kreisi! Tur viņš ir!

—    Starpplanētu kuģis! — Dauge izdvesa vienā elpas vilcienā.

Jā, tas bija kuģis, un pat Bikovam, kura pieredze kos­monautikā bija visai maza, jau pirmajā acu uzmetienā kļuva skaidrs, kāda katastrofa piemeklējusi šo milzīgo metāla konusu. Acīm redzot, tas neiedomājamā spēkā bija triecies ar sāniem pret plakanā bazalta uzkalna virsu un tā arī palicis tur guļot starp izārdītā akmens ciklopiskajiem bluķiem. Stabilizatoru platās sloksnes bija salocītas kā skārda gabali, bet gar visu pakaļgalu līku ločiem stiepās melnām smiltīm aizblīvēta sprauga. Apakšā, pie pašas zemes, bija redzams apaļš caurums — līdz galam vaļā atrauta lūka.

—    Jā, peilējumi ir automātiski… — Jurkovskis dobji sacīja.

Bikovs atskatījās uz biedriem. Dauge stāvēja, sakodis lūpas. Jurkovska skaistā seja bija sastingusi. Spicins pašūpoja galvu kā cilvēks, kurš ieraudzījis to, ko bija cerējis ieraudzīt. Jermakovs drūmi raudzījās skatlūkā.

—    Brauciet tuvāk, Aleksej Petrovič, — viņš teica, — jāapskata…

Kad «Mazulītis», pārrāpies pāri šķembu kaudzēm, ap­stājās pie kuģa atvērtās lūkas, visi steigšus sāka nostip­rināt ķiveres, gatavodamies izkāpt. Taču Jermakovs vi­ņus apturēja:

—    Visiem nav ko iet. Man līdzi nāks Bikovs un Spicins.

Pilnīgā tumsā, apgaismodami ceļu ar lukturīšiem, viņi četrrāpus aizlīda pa sāniski sagāzto gaiteni līdz sašķobī­tām tērauda durvīm. Bikovs dzirdēja, kā zem ceļiem čirkst silikets un deniņos ātri pulsē asinis.

—    V-velns … — elsdams izmeta Jermakovs. — Nav spēka. Pamēģiniet jūs, Aleksej Petrovič.

Bikovs atbalstījās pret durvīm un spieda. Griezīgi čerkstēdamas, durvis padevās, izveidojot šauru eju.

—    Nāciet, biedri. ..

Viņi nokļuva tukšā, kubiskā telpā, acīm redzot, ke- sonā. Lukturīšu gaismā iemirdzējās sadragāto aparātu atliekas. Jermakovs noliecās, pacēla zvīņainu metāla tērpu un uzmanīgi to aplūkoja.

—     Skābekļa baloni tukši, — viņš nomurmināja, — viss ir skaidrs.

—     Skatieties! — apslāpētā balsī iesaucās Spicins.

Bikovs atskatījās un pakāpās atpakaļ. .. Zem kājām

kaut kas nograbēja. Aiz muguras rēgojās šaura gaismas svītra.

—    Ieeja, — Jermakovs sacīja. — Ejam.

Перейти на страницу:

Похожие книги