UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Svaidīšana Kļuva neciešama. Jurkovskis pēkšņi iedī- cās un nopurināja galvu — viņš bija iekodis mēlē. Bi­kovs aizskāra Jermakova plecu:

—    Jāapstājas, Anatolij Borisovič, te «Mazulītis» viegli var pāršķelt vēderu.

Jermakovs piekrītoši pamāja. Viņš pievirzīja mašīnu pie tuvākā staba un izslēdza dzinēju.

—    Jāizlūko ceļš, —- sacīja Bikovs, pieliecoties pie skatlūkas. -— Varbūt vajadzētu griezties atpakaļ un tikt šai vietai apkārt.

—    Nē! '— Jermakovs noraidīja. — Klinšu josla droši vien stiepjas krietni tālu. Mums nav laika.

—    Klintis vajag spridzināt. Dažas mīnas, vairāk nekā, — ieminējās Bogdans Spicins.

Jermakovs padomāja, tad apņēmīgi piecēlās:

—    Ejam izlūkot. Četratā. Vadītājs paliek pie mašīnas.

—    Klausos.

—    Izlūkos, izlūkos! — Dauge priecīgi iedziedājās, vicinādams ģeologu āmuru.

—    Āmurs lai paliek, — pavēlēja Jermakovs. — Ņemt tikai ieročus!

—    Anatolij Borisovič, mēs vēl ne reizes . . .

—    Nav laika. Jurkovski, Spicin, ātrāk! Bikov, neat- ejiet no mašīnas. Pat tad, ja dzirdēsiet šāvienus .. . Visi gatavi? Ejam.

Bikovs izkāpa kopā ar visiem un atsēdās uz bruņām. Viņš sēdēja uz mazliet augšup paceltā komandiera tor- nīša un vēroja, kā dažādos virzienos attālinās cilvēki — tik mazi kā knišļi starp smagajiem, saplaisājušajiem blu­ķiem. Jurkovskis un Bogdans devās pa labi, Jermakovs un Dauge — taisni. Kādu laiku Bikovs vēl dzirdēja Jur­kovski apgalvojam, ka šeit esot pasaulē labākais ģeolo­ģiskais rezervāts, Bogdana jautros smieklus, Daugi mundrā basā velkot dziesmiņu par argonautiem, pēc tam viss apklusa. Bikovs palika viens.

Debesīs joprojām traucās mākoņi, vējš gaudoja augšā starp melnajiem stabiem, vairākas reizes atskanēja ap­rauti spraksti — Bikovam šķita — tie ir signālšāvieni, viņš salēcās un lūkojās visapkārt. Pēc tam saprata, ka troksni rada vējš, triecot citu pret citu akmens bluķus, taču nokāpa mašīnā, sadabūja automātu un uzmeta to plecā. Zemi drebināja smagi triecieni.

Apbrīnojami nelāga vieta! Gan priekšā, gan aiz mu­guras drūmi, kaili stabi, it kā sagrautas milzu ēkas ko­lonas. Bikovs iedomājās: kādreiz te, iespējams, stāvējusi veclaiku pils. Istabu tanī nebija, tikai greznas melna akmens kolonas. Starp kolonām cienīgi staigāja cilvēki sniegbaltos tērpos — cēli, bārdaini gudrie, daiļas sievie­tes, karavīri vara bruņu cepurēs, ar vairogiem . .. Gluži kā attēls, ko viņam bija nācies redzēt kādā vēsturiskā romānā par Atlantīdu. .. Tad atbrāzās Melnā vētra un sagrāva velvi; velve sabruka un iegāzās starp kolonām. Viss gāja bojā, un tuksneša vidū palika vienīgi melnu, mēmu, gludu stabu mežs . . .

Pēkšņi Bikovs pielēca kājās, satvēra automātu. Vi­ņam šķita, ka aiz tuvākās kolonas klusām piezadzies milzīgs, tumšs cilvēks krietnas mājās augstumā un sa­stindzis glūnēdams. Nē, tas gluži vienkārši ir akmens bluķis. Akmeņi pārsteidza ar savām fantastiskajām for­mām. Nomierinājies viņš ņēmās pētīt pašus tuvākos, meklēdams pazīstamu priekšmetu līnijas. Rau, kur gu­ļošs lauva, smejoša seja ar cepuri, milzīgs krupis, kaut kas vispār nesaprotams ar ragiem un izbolītām acīm . .. Akmeņu biezoķnis dzīvoja savu nekustīgu, miegainu dzīvi. Sastingušie, dīvainie zvēri elpoja klusiņām, cilā­dami sānus, tā, lai nevarētu manīt, raudzījās zagšus, mazliet pavēruši cieši samiegtos plakstus uz atnācējiem no svešās pasaules. Tīģeri, milzu ķirzakas, pūķi — Ve­nēras akmens meža akmens iemītnieki.

Bikovs nodomāja, ka šīs planētas dzīvības formas to­mēr ir ļoti nabadzīgas. Zemes tuksnesī var redzēt čūsku, skorpionu, zirnekli falangu, tuksneša malā — antilopi.. . Bet šeit? Tiesa gan, purvā dzīvu radību ir daudz, gandrīz vai pārāk daudz, toties kalnos un tuksnešos -— tikai cieti dzelkšņi, kas aug tieši uz akmens . . . Toreiz, kad «Ma­zulītis» vēl tikai lauzās ārā no kalnu gredzena, kas ietvēra purvu, Bikovam šķita, kāda ātra ēna aizslīd gar sienu un nozūd dzelkšņainajā audzē. Taču tas droši vien bija redzes māns . .. Nolādēta vieta . . .

Bikovs atcerējās pavasara zāles zaļo paklāju, nolīku­šos karagača zarus, nomaļos, baltos māla namiņus, ūdens burbuļošanu arikā un skumji nopūtās: «Zeme, Zeme . . .»