UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Bikovs izliecās no lūkas, nevilšus samiedza acis, iz­kāpa uz bruņām un pastiepa roku Jermakovam. Pēc komandiera izkāpa drūmais Dauge, un tikai Jurkovskis palika guļot transportierī, pagriezis seju pret sienu.

Te nu tā ir — Golkonda! … Kādu kilometru no «Mazulīša» virs zemes virmoja pelēks dūmu un putekļu šķidrauts, kas aizstiepās pa labi un pa kreisi līdz pat apvārsnim. Šķidrauts mutuļoja, pletās plašumā un šūpo­jās milzu viļņiem. Tālumā, aizsedzot pusi debess, slē­jās milzīga, ogļumelna klints, ap kuru vijās apžilbinoši daudzkrāsainas uguns uzliesmojumi. Klints virsotne ti­nās skrejošos, ugunīgos mākoņos. Apdullinoša dārdoņa vēlās no šī baismīgā, nepārtraukti mutuļojošā katla dzi­ļumiem, un zeme drebēja, slīdēdama no kāju apakšas gluži kā dzīva būtne. Bikovs sakniebis lūpas, steidzīgi atvienojās no ārpasaules.

—    Izslēdz ārējo telefonu! … Vai tu dzirdi, Aleksej? — Dauge iekliedzās pie pašas auss tā, ka Bikovs pat salē­cās. — Aļoša-a-a! …

—    Ko tu auro! Es jau sen izslēdzu.

—    A, izslēdzi, — Dauge turpināja klusākā balsi. — Ci­tādi es tev kliedzu pilnā rīklē, un nekādas atbildes . ..

Bu-bu-bu-bu . . . No virpuļojošā šķidrauta izšāvās ugu­nīga lode, uzlidoja gaisā un ar apdullinošu sprādzienu pārplīsa.

—    Skaisti! — Dauge jūsmīgi noteica. — Es iešu pa­saukt Vladimiru …

—    Nevajag viņu traucēt, — Jermakovs nelabprāt iz­spieda caur zobiem.

Bikovs nespēja atraut acis no neiedomājami milzīgā, melnā kalna pie apvāršņa. Beidzot viņš saprata — viņa priekšā dūmu stabs. Negribējās ticēt, ka šis drūmais veidojums sastāv no tvaika, nokaitētām gāzēm un pu­tekļu daļiņām. Tikai, labi ieskatoties, no šāda attāluma varēja samanīt tikko jaušamu, lēnu, bet tai pašā laikā nemitīgu gludo sienu kustību augšup, pretī zemajām debesīm. Uz mirkli viņam kļuva neomulīgi. Neaptve­rami lielā caurule, it kā ieurbusies planētas ķermeni, iesūca sevi tūkstošiem tonnu smilšu, putekļu un šķembu un izsvieda to visu atmosfērā. Tur, pie melnā «kalna» nogāzēm, briesmīgā ātrumā joņoja debesīs neiedomā­jami sakvēlinātu akmens drumslu mākoņi.

Bikovs atjēdzās.

—    Ko tagad, Anatolij Borisovič? Kāds būs maršruts?

Apsēdies uz tornīša, Jermakovs pētīja Golkondu ar

binokli.

—    To pateiks ģeologi. Droši vien iesim gar Golkon­das krastu vākt paraugus… Pa ceļam sastādīsim karti. . . Jāsameklē vieta kosmodromam.

No lūkas izlīda ģeologi. Dauge satraukti vicināja rokas:

—    Tu tikai paskaties, Vladimir! Tā taču ir ģeoloģiska katastrofa! Kataklizma! Ieknieb man! Tas, velns lai pa­rauj, ir lieliski! …

Jurkovskis gurdi atsēdās blakus komandierim. Varēja just, ka viņam viss vienaldzīgs. Dauge nolēca lejā, viņa ķivere noliecās zemu pie zemes. Brīdi viņš vērīgi rau­dzījās, tad ielaida cimdos tērptās rokas dziļi melno pu­tekļu slānī un, pagrābis sauju, pacēla to pie Jurkovska ķiveres:

—    Piķa rūdas smiltis! Skaties! .. . Anatolij Borisovič, mēs sāksim tepat.. . Nē!

Viņš atkal uzrausās uz bruņām:

—    Nē, dosimies turp, tālāk! — Dauge pamāja ar no­triepto cimdu uz dūmainā šķidrauta pusi. — Tā ir dār­gumu glabātava! Jūs saprotat? Kas gan ir zelts! Tās taču ir nedzirdēti bagātas atradnes! Ātrāk uz turieni, uz priekšu!

—    Bīstami, Georg, — piezīmēja Bikovs. — Velns zina, kas tur notiek …

—     Bīstami? — kliedza Dauge. — Kāpēc tad mēs uz še­jieni triecāmies? Savādnieks! Kā tad strādās tie, pēc mums? … Bīstami! Izlūkošana vienmēr ir bīstama . ..

—    Riskēt… — Bikovs iesāka un aprāvās.

Kāda pusotra kilometra attālumā no «Mazulīša» iz­auga pelēku dūmu stabs, ko caurstrāvoja spoža, balta uguns. Tas izstiepās uz melnā kalna fona, pieplūzdams ar žilbinošu gaismu un uztūkdams pie virsotnes spu­rainā, zilā kamolā. Un atkal cauri vienmērīgajai rūko­ņai izlauzās dārdi. «Mazulītis» sašūpojās. Bikovs zaudēja līdzsvaru, pieķērās Daugem pie pleca un krītot paguva ievērot, ka smagais, zilais kamols atraujas no dūmu staba, uzlido debesīs un atkal nogrimst mutuļojo­šajā dzīlē.

—    Tu redzēji? — Bikovs iesaucās, cenzdamies pie­celties. — Tas jau vairs nav tikai bīstami. ..

—    Noteikti! — Dauge papurināja sažņaugtās dūres.

—    Mums tur noteikti jānokļūst! Par katru cenu!

Tā sākās ekspedīcijas «ikdienas» darbs.

Jermakovs kategoriski atsacījās izpildīt Dauges lū­gumu: «Mazulītis» virzījās atstatu no dūmu sienas ma­las, turoties metrus trīssimt no tās.

—    Iekams nebūs iekārtots kosmodroms ar bākām, — sacīja komandieris, atbildēdams uz ģeologa uzmācību,

—    es neatļaušu, Georg Johanovič, riskēt ar mašīnu un cilvēkiem. Mēs vēl neesam izpildījuši nevienu uzde­vumu. Aprobežojieties ar ģeoloģisko izlūkošanu Gol­kondas apkaimē un meklējiet vielu nosēšanās lauku­mam. Kad kosmodroms būs gatavs un «Hiuss» atlidos šurp, tad redzēsim. Viss.