UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

«Mazulītis» joprojām virzījās uz rietumiem, pa labi atstādams mutuļojošos Dūmu jūras viļņus. Tāli, smagi grūdieni bieži lika zemei trīsēt un šūpoties. Vēja brā­zieni atnesa pelēkas miglas mākoņus — radioaktīvus pu­tekļus un tvaikus. Aiz apvāršņa, ugunīgajās debesīs iegrimis, draudīgi rēca baismīgais dūmu stabs, kas ple­tās virs trakojošā urāna katla krātera. Tur nepārtraukti veidojās transuranīdi: tie radās sīciņām ligzdām, kurās sākās strauja ķēdes reakcija, — eksplodēja maza atom­bumba ar vairākus desmitus tonnu lielu trotila ekviva­lentu. Raugoties ar tālskati, šķita, ka milzīgajā mākonī plaiksnās simtiem uzliesmojumu. Dabiskais urāna katls simtiem kilometru diametrā vārījās un mutuļoja tūkstoš eksplozijās.

— Interesanta vieta, — sacīja Dauge. — Grūti iedo­māties, kas notiktu, ja tur nebūtu milzum daudz dažādu piemaisījumu, kas absorbē neitronus. Simt miljonu tonnu smaga atombumba un darbojas nepārtraukti!

Tā patiesi bija baismīga vieta. Dūmu sienā reizēm uz­liesmoja mīklainas, violetas svītras — apžilbinoša, pul­sējoša gaisma, uzburba un pacēlās pret zemajām debe­sīm mirdzošu putekļu strūklas. No drausmīgās dārdo­ņas neglāba pat speciālo tērpu akustiskā aizsardzības iekārta.

Reiz no dūmu sienas izlīda smags, zilgani melns mā­konis un pāri līdzenumam vēlās tieši uz transportieri. Lēkdams lūkā, Bikovs paguva ievērot, ka virs Golkon­das uzliesmo apžilbinoši zila blāzma. Jermakovs vadīja transportieri prom, bet mākonis to panāca un uzvēlās virsū. Pa bruņām nodārdēja smagi sitieni — mākonis nesa sev līdzi akmens šķembas un smilšu masas. Bul­tiņa termometrā pacēlās līdz četrsimt. Uz ekrāna, tāpat kā toreiz tuksnesī, sāka lēkāt pinkaini lodveida zibeņu kamoli, attēli bija izkropļoti. Tad ekrāns kļuva akls. Jer­makovs apturēja mašīnu, un visi ilgi sēdēja klusēdami, ieklausoties čaboņā, radiācijas skaitītāju tikšķēšanā, sa­vas sirds pukstos. Mākonis aizgāja. Izrāpušies no «Ma­zulīša», viņi redzēja to aizveļamies aiz apvāršņa uz kalnu grēdas pusi.

— Tā, redz, dzimst Melnā vētra, — Jurkovskis sacīja, pavadot mākoni acīm.

Golkonda elpoja. Dažreiz «Mazulītim» pēkšņi uzlidoja neredzami radiostarojuma virpuļi. Tādās reizēs indika­toru spuldzītes iekvēlojās neredzētā spožumā, skaitītāju tikšķi, kas šeit neapklusa ne uz mirkli, saplūda nepār­trauktā tarkšķi. Par laimi, šādas vētras pārgāja ātri un radās ne visai bieži. Tika lietoti visi drošības līdzekļi. Tika pastiprināta speciālo tērpu aizsardzība. Jermakovs katru dienu visai komandai injicēja aradiatīnu — pre­parātu, kas aptur staru slimības attīstību. Ģeologi strā­dāja, paslēpušies aiz smagiem vairogiem, kas nelaida cauri radiāciju. Un tomēr «Mazulīša» komandai drau­dēja staru slimība. Parādījās mazasinlba, pazuda ēst­griba. Cilvēki kļuva gurdi, ātri uzbudināmi. Jermakovs klusēja un turpināja vadīt «Mazulīti» gar Dūmu jūras krastu.

Ļoti drīz pēc iziešanas Dūmu jūras rajonā Bikovs ievēroja kaut ko, kas viņam šķita visai dīvains. Pēc kat­rām divdesmit četrām stundām, tieši divdesmitos nulle nulle pēc kuģa laika (Venēras mūžīgajā, ugunīgajā krēslā kosmonauti lietoja Zemes laika skaitīšanas sis­tēmu), Jermakovs, pievilkdams savainoto kāju, uzrau­sās komandiera tornīša sēdeklī un, pavērsis platleņķa tālmēru pret dienvidiem, neatraudamies ilgi skatījās tuksneša virzienā, it kā gaidot kaut kādu signālu. Bikovs nevarēja saprast, ko īsti Jermakovs gaida, taču jautāt neuzdrošinājās.

Tikām ģeoloģiskā izlūkošana deva lieliskus rezultā­tus. Golkonda patiešām bija Golkonda — neskaitāmu, neizsmeļamu bagātību zeme. Urāns, torijs, rādijs.. . Transurāna elementi — plutonijs, kalifornijs, americijs, kirijs: vielas, kuru ražošanai uz Zemes izlietoja milzu enerģiju un līdzekļus, vielas, ko ieguva ar ļoti sarežģī­tām iekārtām un niecīgos daudzumos,* te mētājās tieši zem kājām. Bez īpašiem izdevumiem tās varēja iegūt rūpnieciskos mērogos, tonnām. Dauge kliedza aiz sa­jūsmas, un pat Jurkovskis, kurš pēdējā laikā bija pavi­sam drūms, sāka dziedāt pie darba, kas deva atklājumu pēc atklājuma. Tos nebija iespējams pārvērtēt. Tie no­zīmēja neredzētu progresu enerģētikā, tehnikā, rūpnie­cībā un medicīnā. Zeme, ko no pola līdz polam klāj mū­žam zaļi meži, zaigojoša miriādēs uguņu, ko apdzīvoja veselīgi, stipri cilvēki, kas nepazina slimības, pārpilnība, lieliskas pilsētas, varenas elektrostacijas, gaiša, laimīga dzīve — par visu to domāja «Hiusa» komandas locekļi. Un šai dzīvei bija jāsaņem varens papildinājums no še­jienes, no Golkondas melnajām piķa rūdas smiltīm. Zem ļaunajām, ugunīgajām Venēras debesīm, bezgalīgu, drūmu tuksnešu vidū maza cilvēku saujiņa gāja, nevēro­jot mokas, meklējumu sāpes, biedru bojā eju, — gāja pretim lielai uzvarai. Lai daudz gūtu, vajadzēja arī daudz riskēt.

Daugem sāka izkrist mati. Pēc gulēšanas viņš atstāja sukā melnas šķipsnas. Ģeologs izdēdēja un kļuva bez­spēcīgs, tikai acīs viņam pastāvīgi gailēja spītīga ugun­tiņa. Temperatūra sakāpa līdz trīsdesmit deviņiem grā­diem.