UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—    Tā ir dzīva būtne — paskaties uz taustekļiem, tie meklē ceļu klinšu starpā …

—    Nekā tie nemeklē .. .

Dauge pieliecās, pacēla akmeni un, pasacījis: «Lai iet, kas būs — būs!» — iemeta to sarkanajā masā. Bi­kovs, nepaguvis viņu apturēt, viss saspringa, sagatavo­jies jebkurai kļūmei. Tomēr nekas nenotika. Akmens nokrita uz kvēlojošās virsmas, palēcās, paripoja maz­liet un apstājās. Visapkārt tam pacēlās rožainu dūmu strūkliņas. Tad akmens nozuda, it kā būtu izkusis, — sarkanā masa to bija iesūkusi.

—     Temperatūra normāla, — Jurkovskis paziņoja, pa­lūkodamies rokas termometrā, — piecdesmit četri un trīs. Sīm vietām pilnīgi normāla temperatūra. Tā nav lava.

Viņi piegāja pavisam tuvu. Violetās miglas siena cē­lās augšā tieši viņu acu priekšā; vēl daži soļi — un viņi būtu uzkāpuši uz apbrīnojamā, aveņsārtā paklāja.

—    Nav vērts iet tālāk, — teica Bikovs, — manā ķi­verē radiācijas skaitītājs tikšķ kā ārprātīgs.

—    Jā-ā-ā, — Dauge noteica apstājoties. — Radiācija pieaug. Šis joks izstaro, Volodja . . .

—    Redzu, — Jurkovskis atrūca, pieliekdamies un vē­rīgi aplūkodams ugunīgās plūsmas malu.

Iežus klāja bieza, spīdoša plēve — loti elastīga pēc izskata, poraina kā sūklis. Tā lēni plūda pa zemi, vietām uzbriezdama un no smiltīm izveldama akmeņus.

—    Biezums — centimetri piecpadsmit, — Jurkovskis noteica, vērojot, kā plēve uzrāpjas uz asas akmens šķembas. — Tā nav dzīva būtne, Griša! Tā ir pilnīgi vienaldzīga pret ārējās vides kairinājumiem.

—    Tāds kā joks! — Dauge paraustīja plecus. — Sūk­lis ari ir pilnīgi vienaldzīgs pret ārējiem kairināju­miem … Tā droši vien ir kaut kādu mikroorganismu kolonija.

—    Mikroorganismu kolonija . . . Pie tāda radiācijas līmeņa šinī rajonā? — Jurkovskis it kā domāja balsī. — Kaut gan, protams, dzīvais var piemēroties jebku­riem apstākļiem. Un jo vairāk tāpēc, ka tā pati iz­staro … Tur tev taisnība, Georg. Bet kā tu pierādīsi… Paņemsim paraugu un mājās izpētīsim.

—    Tātad jūs domājat, ka «Mazulītis» varētu šķērsot šo sarkano lauku? — Bikovs jautāja.

Ģeologi kādu brīdi klusēja, tad Dauge sacīja:

■— Drīzāk jā nekā nē. Katrā ziņā lava tā nav.

—    Tad ejam uz mašīnu. Jermakovs gaida.

—    Tūlīt, Aleksej. Jāpaņem tikai paraugs.

Transportieris stāvēja kādus simt metrus atstatu no

viņiem, spīguļodams sarkanajā gaismā. Melnoja atvāz­tais lūkas caurums. Aveņsārtā plēve it kā tecēja ap mašīnu — tālumā tumsā jau varēja saskatīt violetos tvaikos tinušās svītras. Plēve bija ielenkusi «Mazulīti» no trim pusēm. Bikovam kļuva neomulīgi.

—    Kustieties ātrāk, biedri, — viņš sacīja. — Man kaut kā ne visai patīk šīs interesantās dabas parādības iztu­rēšanās.

—    Es tūdaļ aizskriešu pēc konteinera, uzgaidiet mirkli … — Dauge nomurmināja un ļodzīgā riksītī de­vās uz «Mazulīti».

Bikovs pavadīja viņu acīm un, pagriezies pret Jur­kovski, ieraudzīja, ka tas ar somu duncīti cenšas no­griezt gabalu plēves.

—    Nevajag, Vladimir Sergejevič, kādēļ? Paņemsim to ar manipulatoru.

Jurkovskis dusmīgi šņāca, darbojoties ar asmeni. Na­zis viegli grima elastīgajā masā, taču tā tūlīt pat atkal saplūda kopā. Ģeologs nikni plēsa un šķaidīja blīvo, trīcošo recekli. Beidzot viņam izdevās atdalīt biezu, sar­kanu gabalu. No tā sāka kūpēt spīdoši tvaiki. Jurkovskis izslējās un ar kāju aizvēla nogriezto gabalu tālāk — melnajās smiltīs spoži iemirdzējās kvēlojošs plankums. Aiz muguras norībēja. Viņi atskatījās un ieraudzīja Daugi, kurš, nokritis no «Mazulīša», neveikli sēdēja uz zemes.

—    Ir gan ar . .. — Jurkovskis noteica ērcīgi.

Dauge steidzīgi piecēlās un noliecies sāka taustīt sev

pie kājām: kaut ko meklēja. Tai pašā mirklī Bikovs pa­manīja, ka ugunīgie taustekļi jau ielenkuši transpor­tieri, saplūduši kopā kādu trīssimt metru atstatumā no tā. Tie izveidoja gandrīz ģeometriski pareizu apli.

«Aplis. . .» Bikovam pēkšņi ienāca prātā. «Ugunīgs aplis . .. Kur es esmu dzirdējis par šādu apli?»

Dauge jau nāca, pa zemi aiz siksnas vilkdams metā­lisku tvertni — konteineru radioaktīviem paraugiem. Padusē viņš nesa smagu vairogu.

—    Redz, kas par sātanu! — Jurkovskis sacīja pār­steigts.

Bikovs pavērās zem kājām un ieraudzīja, ka nogriez­tais plēves gabals izplūdis zvaigznē un izlaidis garus, tievus izaugumus uz sarkanā paklāja pusi. Piepeši viņš atcerējās: «Sarkanais aplis! Sargies no sarkanā apļa! «Tahmasiba mīkla» …»

Šai mirklī zeme nodrebēja. Bikovs zaudēja līdzsvaru un bezmaz pakrita. Viņš ieraudzīja, kā, izlaidis no ro­kām visu, ko turēja, nogāžas Dauge, kā Jurkovskis, mē­ģinot piecelties, uzslienas četrrāpus.

Melnajās debesīs uzplaiksnīja apžilbinoša, balti zila rūsa. Otrais grūdiens nogāza Bikovu zemē. Zem kājām apdullinoši nobrakšķēja. Visapkārt sāka dārdēt.

—    A-ā-ā! — drausmīgajā troksnī tikko dzirdami iekliedzās Jurkovskis.