UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—    Tieši tā! — atsaucās kāds neredzams cilvēks.

—    Pēc stundas.

-— Tieši tā, pēc stundas! . . .

Atkal noklikšķēja pārslēdzējs un iestājās klusums. Bi­kovs pacēla acis un ieraudzīja, ka Krajuhins ar plauk­stām spēcīgi berzē vaigus.

—    Tā, — viņš sacīja mierīgi, pamanījis Bikova ska­tienu. — Ir gan stulbenis! Runā vai nerunā — viss kā pret sienu . . . Lūdzu, atvainojiet, biedri Bikov. Pie kā tad mēs . . . Jā, jā . . . Vēlreiz lūdzu piedošanu. Ņemiet vērā, saruna būs ļoti nopietna, bet laika pamaz. Nemaz nav laika. Ķersimies pie lietas . . . Vispirms es gribētu iepazīties ar jums tuvāk. Pastāstiet par sevi.

—    Ko tad īsti? — Bikovs jautāja.

—    Vispirms biogrāfiju.

—    Biogrāfiju? — inženieris pārlika. — Mana biogrā­fija ir gaužām vienkārša. Esmu dzimis 19 .. . gadā ūdens­ceļu transporta darbinieka ģimenē Gorkijas tuvumā. Tēvs nomira agri, man vēl nebija ne trīs gadi. Līdz piecpadsmit gadu vecumam es augu un mācījos in­ternātskolā. Pēc tam četrus gadus strādāju uz Volgas reaktīvajiem gliseriem amfībijām par motorista palīgu, bet vēlāk par motoristu. Spēlēju hokeju. Izlases koman­das «Volga» sastāvā piedalījos divās olimpiādēs. Vēlāk iestājos virszemes transporta augstākajā tehniskajā skolā. Tā ir kādreizējā bruņu tanku karaspēka skola. («Kāpēc es tik daudz runāju?» iedzēla nepatīkama doma.) Tur es beidzu ekspedīciju kodolreaktoru trans­porta nodaļu. Nu . . . mani nosūtīja kalnos, uz Tjan- šanu . . . Pēc tam uz tuksnesi, uz Gobi. Tur es strādāju. Tur arī iestājos partijā. Kas vēl? Tas arī, liekas, viss.

—    Patiešām, vienkārša biogrāfija, — piekrita Kra­juhins. — Tātad pašreiz jums ir trīsdesmit trīs gadi?

—     Pēc mēneša būs trīsdesmit četri.

—    Un, protams, neprecējies?

Šāds priekšnieka jautājums Bikovam šķita visai ne­taktisks. Inženieris necieta aplinku mājienus par savu izskatu. Turklāt Bikovs pazina vismaz vienu sievieti, kas viņa saules apsvilinātajai sejai, platajam degunam un sarainajiem, sarkanīgajiem matiem nepiešķīra lielu nozīmi.

—    Es gribēju teikt, — turpināja Krajuhins, —- ka vēl pirms pusgada jūs, liekas, bijāt neprecējies.

—    Jā, — sausi atbildēja Bikovs, — arī šobrīd esmu neprecējies. Pagaidām . . .

Pēkšņi viņam kļuva skaidrs, ka Krajuhins zina par viņu ļoti daudz un nejautā, interesēdamies par at­bildēm, bet lai gūtu «personīgu iespaidu» vai arī citā neizprotamā nolūkā. Tā bija nepatīkama atziņa, un Bikovs kļuva piesardzīgs.

—    Pagaidām es esmu neprecējies, — viņš atkārtoja.

—    Tātad, — Krajuhins sacīja, — tuvu radu jums nav?

—     Tātad nav.

—           Un jūs, tā sakot, esat pilnīgi viens un neatka­rīgs . . .

—    Jā, viens pats. Pagaidām viens pats.

—     Kā jūs teicāt, kur strādājāt pēdējā laikā?

—    Gobi tuksnesī…

—     Ilgi?

—    Trīs gadus . . .

—    Trīs gadus! Visu laiku tuksnesī?

—           Jā. Saprotams, bija ari daži īsi pārtraukumi. Ko­mandējumi, kursi. . . Galvenokārt tomēr tuksnesī.

—    Vai nav apnicis?

Bikovs padomāja.

—            Sākumā bija grūti, — viņš sacīja piesardzīgi. — Vēlāk pieradu. Zināms, darbs tur nav no viegla­jiem. — Atmiņā viņam atainojās ugunīgās debesis un melnie smilšu okeāni. — Bet arī tuksnesi var iemīlēt. . .

—           Patiešām? — iesaucās Krajuhins. — Iemīlēt tuk­snesi? Un jūs tiešām mīlat?

—    Esmu pieradis, protams.

—- Kāds jūsu pēdējais amats?

—           Gobi ekspedīciju bāzes apvidus atomtransportieru kolonas priekšnieks.

—    Tātad mašīnas jūs pārzināt labi?

—     Kā nu kuras …

—    Kaut tos pašus jūsu apvidus transportierus.

Jautājums Bikovam šķita lieks, un viņš neatbildēja.

—           Sakiet, — vai jūs pagājušajā gadā vadījāt Dauges ekspedīcijas glābšanas darbus?

—    Es.

—           Jūs lieliski tikāt galā! Bez jums viņi būtu aizgā­juši bojā.

Bikovs paraustīja plecus:

—           Mums tas bija diezgan parasts forsēts brauciens, nekas vairāk.

Krajuhins piemiedza acis.

—           Bet, ja mani neviļ atmiņa, jūsu ļaudis taču ari cieta.

Bikovs pietvīka. Viņa jau tā sarkanīgā seja tagad iedvesa gandrīz bailes, un viņš nikni sacīja:

—           Bija melnā vētra! Es nelielos, biedri Krajuhin. Ar mūziku maršē tikai parādēs. Tuksnešos tas ir sarežģītāk.

Viņš jutās neērti un nepatīkami. Krajuhins vēroja viņu ar nenoteiktu smīnu.

—           Kā tad, kā tad … sarežģītāk . . . Trīs gadi tuksnesī. Tas nav maz. Tas ir labi. Sakiet, biedri Bikov, — vai ārpus darba vēl kaut kas jūs saista?

Apmulsis Bikovs paskatījās uz viņu:

—    Kā jūs to domājat?

—    Ko jūs darāt brīvajā laikā?

—    Hm . .. Lasu, protams. Spēlēju šahu.

—    Jums taču, šķiet, ir kādi darbi.

—    Ir.

—    Vai daudz?

—           Nē, nav daudz. Divi raksti žurnālā «Kāpurķēžu Transports».

—    Par ko jūs rakstījāt?

—           Par reaktoru remontu lauka apstākļos. Personīgā pieredze.

—           Reaktoru remonts . . . Ļoti interesanti: . . Kāds sporta veids, atskaitot hokeju, jūs vēl interesē?

—    Esmu sambists,.. . Instruktors.

—           Tas ir labi. Tā . . . Bet vai par astronomiju nekad neesat interesējies?

Bikovam šķita, ka Krajuhins ņirgājas par viņu.