UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—           Nē, par astronomiju neesmu interesējies, — viņš atbildēja.

—    Žēl!

—    Iespējams . ..

—           Man jums jāpasaka, Aleksej Petrovič, ka jūsu darbs pie mums, tā sacīt, zināmā mērā būs saistīts ar šo zinātni.

Inženieris sarauca pieri.

—    Atvainojiet, es nesaprotu . ..

—    Ko jums teica, kad sūtīja pie mums?

—           Teica, ka sūta uz pārrunām par piedalīšanos zināt­niskā ekspedīcijā. Uz kādu laiku . . .

—    Bet, kādā ekspedīcijā, nesacīja?

—    Kaut kur tuksnesī meklēt retās rūdas.

Krajuhins saspieda bālos pirkstus tā, ka tie noknikšķēja, un izstiepa plaukstas uz galda.

—    Jā, protams, — viņš nomurmināja. — Pilnīgi da­biski. To viņi paši nezina. Tad, lūk, kā tas ir, Aleksej Petrovič, — viņš sacīja nopūzdamies. — Protams, astro­nomijai te nav nekādas nozīmes. Precīzāk — gandrīz nekādas. Vēl precīzāk: attiecībā uz jums — gluži ne­kādas. Šinī gadījumā nav svarīgi, ka jūs neesat intere­sējies par astronomiju. Jums tā diezin vai būs vaja­dzīga. Galu galā, ja vajadzēs, kaut ko palasīsiet pats, kaut ko pastāstīs citi. Bet galvenais ir tas, ka jūs ne­strādāsiet šeit. Tā sakot, nestrādāsiet uz Zemes.

Bikovs nemierīgi pamirkšķināja acis. Viņam pēkšņi kļuva tikpat neomulīgi kā pirms pusstundas, pārkāpjot šī kabineta slieksni.

—    Šķiet, ka es . . . nsaprotu jūs, — stostīdamies viņš ierunājās. — Nebūs jāstrādā uz Zemes? Varbūt uz Mēness?

—     Nē, arī uz Mēness ne. Daudz tālāk.

Viss šķita kā dīvains sapnis. Atbalstījis zodu uz sa­krustotajiem pirkstiem, Krajuhins turpināja:

—     Par ko jūs tā brīnāties, Aleksej Petrovič? Būs jau trīsdesmit gadi, kopš cilvēki lido uz citām planētām. Vai, pēc jūsu domām, tie ir citādi, kaut kādi sevišķi ļaudis? Nekā tamlīdzīga. Gluži parasti cilvēki, tādi paši kā jūs. Dažādu specialitātu ļaudis. Es, piemēram, esmu pārliecināts, ka no jums iznāktu ievērojams kosmo­nauts. Starp citu, ne mazums kosmonautu atnāca pie mums, tā sacīt, no ārienes, piemēram, no aviācijas. Es saprotu, jūs kā inženieris, kura specialitāte atbilst Zemes apstākļiem, vienkārši nebijāt padomājis par iespēju pie­dalīties šādā pasākumā. Taču radušies tādi apstākļi, ka mēs sūtām ekspedīciju uz Venēru, un mums vajadzīgs cilvēks, kurš labi pārzina darbu tuksneša smiltājos. Die­zin vai Venēras smiltāji daudz atšķirsies no jūsu iemī­ļotā Gobi tuksneša smiltājiem. Būs tikai mazliet grū­tāk …

Bikovs pēkšņi atcerējās:

—    Urāna Golkonda!

Krajuhins ātri, uzmanīgi palūkojās uz viņu:

—    Ja, Urana Golkonda. Nu redzat, jus jau gandrīz visu zināt.

—     Venēra … — Bikovs lēni teica. — Urāna Gol­konda . .. — Viņš pašūpoja galvu un pasmaidīja. — Es — un pēkšņi uz debesīm! Neiespējami!

—    Kāpēc ne, tik liels grēcinieks jūs neesat. Bez tam mēs taču jūs nesūtām uz paradīzes dārzu. Bet var­būt … — Krajuhins pieliecās un klusākā balsī pie­bilda: — … jūs baidāties?

Bikovs pārlika.

—     Saprotams, tā pabailīgāk jau ir, — viņš atzinās. — Un pat vairāk — pa īstam bail. Es . . . es taču varu arī netikt galā. Tiesa, ja no manis prasīs tikai to, ko es zinu un protu, tad kāpēc gan ne? — Viņš paskatījās uz Krajuhinu un pasmaidīja. — Nē, tik nobijies neesmu, lai atteiktos. Jums jāsaprot, tas nāk tik negaidīti. Un bez tam kāpēc jūs . . . Vai jūs esat pārliecināts, ka tikšu galā?

—    Esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūs tiksiet galā. Pats par sevi saprotams, ka tur būs grūti, pat ļoti grūti. Droši vien būs briesmas, par kurām šobrīd mums nav pat ne jausmas . . . Taču jūs tiksiet galā.

—    Jums tas labāk zināms, biedri Krajuhin.

—    Jā, man arī tā šķiet. Tātad, Aleksej Petrovič, uz­skatīsim, ka jūs nejozīsiet tūlīt uz savu ministriju un nelūgsieties, lai jūs atbrīvo no dienesta vājas veselības vai ģimenes apstākļu dēļ!

—    Biedri Krajuhin!

—    Pēc jūsu domām, tas nav iespējams? — Krajuhina seja satumsa. — Ne tādi vien kā jūs, sēžot te, šai pašā krēslā, izturējās kā nožēlojami gļēvuļi. — Viņš pārvilka ar plaukstu pāri sejai. — Atklāti sakot, es jau sen biju metis acis uz jums un ļoti priecājos, ka neesmu vīlies.

Bikovs apmulsis nokrekšķinājās un pavērsa skatienu sāņus. Tad attapies jautāja:

—    Kā jūs mani pazīstat, biedri Krajuhin?

—    No Dauges ekspedīcijas glābšanas. Šo ekspedīciju rīkoja mūsu komiteja, un kopš tā laika es turu jūs uz grauda. Pieprasīju jūsu raksturojumu un visu pārējo. Pienāca laiks, un mēs jūs uzaicinājām.

—    Skaidrs.

—           Parasti mēdz dot laiku pārdomām. Nedēļu, daž­reiz pat mēnesi. Taču patlaban mēs gaidīt nevaram. Iz- lemiet, Aleksej Petrovič! Brīdinu: ja jūs kaut mazliet šaubāties, atsakieties tūlīt, uz vietas! Ļaunā neņemsim.

Bikovs iesmējās.

—- Nē, biedri Krajuhin, es neatteikšos. Ja jūs domā­jat, ka es tikšu galā, — neatteikšos. Esmu ar mieru. Ne­gaidīti gan tas nāca, bet nekas, pieradīšu. Esmu ar mieru.

—- Nu redz, cik lieliski.

Krajuhins mierīgi pamāja ar galvu un palūkojās pulk­stenī.

—           Tagad vēl kas. Ekspedīcija nebūs pārāk ilga, lie­lākais — pusotra mēneša. Tas jūs apmierina?

—    Apmierina . . .