UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Pie galda runāja par dzīvi uz mākslīgā pavadoņa, par plāniem radīt veselas «Hiusu» armādas, par speciāliem raidījumiem konsultācijām, kas nepieciešamas neklātie­nes studentiem, kuri strādā uz pavadoņiem. Mahovs sūdzējās par stulbu apgādnieku, kurš atsūtījis uz pava­doni veselu kasti mikrofilmu par slēpošanas sporta teh­niku. Štirners smiedamies pastāstīja — kāds uz «Ciol­kovska» atvedis peles. «Tagad lūgtin lūdzam atsūtīt kaķi. Būs nedzirdēta atrakcija — kaķi peļu medībās bezsvara apstākļos.» Daudz sprieda par izcilā indonēziešu an­sambļa koncertiem, par sverdlovskieša Gadalova jauno simfoniju «Ceļš uz zvaigznēm», kas visus saviļņojusi. Daudz jokoja, smējās. Ne ar pušplēstu vārdiņu nepiemi­nēja «Hiusa» komandai priekšā stāvošās grūtības.

Jermakovs paskatījās pulkstenī, un Mahovs steidzīgi piecēlās:

—    Laiks, biedri.

Visi žigli piecēlās un sāka atvadīties. Mahovs pēc kārtas apskāva visus kosmonautus, un Bikovs satraukts ievēroja, cik pēkšņi iekrīt Mahova vaigi un nodzeltē seja. Štirneram uzbudinājuma pazīmes nebija tik skaidri manāmas.

—    Neaizmirstiet, — Jermakovs atgādināja, — atvir­zīties no mums ne mazāk par piecdesmit kilometriem, citādi jūs var pamatīgi apdedzināt.

—    Labs ir, par mums nebēdā, — Mahovs norūca. — Nu tad svei… uz redzēšanos, draugi! Vēlam panā­kumus!

Viņš pagriezās un, ātri laizdams caur pirkstiem auklu, izgāja gaitenī. Štirners sveicinot pamāja ar roku un sekoja viņam. Šķindēdama noslēdzās ārējā lūka. Iestā­jās klusums.

—    Tā ari mēs viņiem nepastāstījām par kosmisko uz­brukumu, — Jurkovskis pēkšņi atminējās.

Jermakovs izklaidīgi paskatījās uz viņu.

—   Nepastāstījām . . . Beigu beigās tas nav svarīgi. Lūdzu, sagatavoties .. . Spicin, ejam.

Bikovs čukstus jautāja Daugem:

—    Vai tad Mihails Antonovičs paliks te?

—    Jā. Vadības kabīnē viņam pašreiz nav ko da­rīt … — Dauge pakratīja galvu, it kā gribēdams aizdzīt no sevis kaut kādas domas, un sacīja: — Tātad pa vietām?

Mihails Antonovičs un Jurkovskis jau sēdēja krēslos un ņēmās ap siksnām. Dauge palīdzēja Bikovam pie­sprādzēties, noņēma auklas un neapņēmīgi apstājās.

—    Nu? Ko tu gaidi? — Jurkovskis sakaitināts uz­sauca.

—    Atlikušas desmit minūtes, — atskanēja Jermakova balss.

Dauge steidzīgi ieņēma savu vietu.

Atkal iestājās klusums. Bikovs aizvēra acis un iegrima atmiņās. Melna Vidusāzijas nakts, tikko saredzamas, bal­tas drānas, svaiga smaržu vēsma … un mīļa, mīļa, maiga seja. Cik sen tas bija! Kaut kas sažņaudza kaklu, vaja­dzēja pāris reižu enerģiski norit.

—    Sākam nolaišanos! — reproduktors aizsmacis no- ķērca.

Grīda zem kājām sadrebēja, krēsla atzveltne kā smaga nasta uzvēlās uz pleciem. Aizvien pieaugošā reaktora rēkoņa iesitās ausīs un piepildīja visu.

Pieplakuši pie «starpplanētu taksometra» apaļā ilumi­natora, Mahovs ar Štirneru ieraudzīja, kā no «Hiusa», kas līdzīgi melnai medūzai bija neveikli iepleties uz Ve­nēras oranžā diska fona, izšaujas nespodra liesma. Tad iedegās apžilbinoši violeta saule. Kad viņi atkal atdarīja acis, «Hiuss» vairs nebija redzams. Tai vietā, kur tas tikko bija, viļņojās viegls miglas mākulītis.

«MŪSU DZĪVE PILNA PĀRSTEIGUMU …»

Uz «Hiusa» neviens neloloja ne mazāko cerību ātri un viegli nosēsties. Savā laikā, ziņojot par Tahmasiba ekspedīciju, Jermakovs stāstīja, cik grūti nācies vadīt raķeti Venēras atmoslērā, kā tā, līdzīgi skaidiņai atvarā, mētāta un kādām pārcilvēcīgām pūlēm izdevies noturēt raķeti ar sprauslām uz leju. Viņš aprakstīja Venēras niknos vējus, ledainās vētras, kas plosās virs simt grādu karstās planētas virsmas. Tādos apstākļos kļuva nederī­gas un pat bīstamas labākās žiroskopiskās ierīces, kas mierīgākās atmosfērās automātiskā ceļā turēja starp­planētu kuģi precīzi norādītajā stāvoklī, neļaujot tam šūpoties, riņķot un kūleņot.. .

«Hiusam» vajadzēja paļauties vienīgi uz visai nepre­cīzu virziena norādīšanu no mākslīgajiem pavadoņiem, turklāt tā varēja ik bridi pārtrūkt. Pretmeteorītu radio­lokācijas ierīces Venēras atmosfēras elektriskajos lau­kos nedarbojās, un kuģis kuru katru mirkli ar visu savu svaru varēja triekties pret kādu klinšu virsotni. Vētras un virpuļviesuļi «Hiusu» varēja nonest sāņus vēl stip­rāk nekā parasto raķeti, jo tā forma gan nedaudz atvieg­loja nosēšanos «ar dibenu uz leju», tomēr nepavisam nebija plūdlīnijas.

Un tomēr vienīgi «Hiusam» bija vislielākā iespēja sekmīgi nosēsties. Tas spēja laisties lejup neparasti lēni, sprīdi pa sprīdim, varēja celties atkal augšup un mēģi­nāt nolaisties citā vietā, ko nekad nevarētu izdarīt pati labākā atomimpulsu raķete ar tās ierobežoto brīvās kustības rezervi. Jermakovs pasludināja «Hiusu» par «atmosfēru planētu valdnieku », un tagad tas bija ja- pierāda.