UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—           Līdz ausīm, — Jurkovskis piekrita. — Bet kur tad tuksnesis?

—           Mūsu dzīve pilna pārsteigumu, — Krutikovs no­pūtās.

—           Pamatīgi gan tas Štirners ar saviem peilējumiem mums pakalpojis.

—    Kāda te daļa Štirneram?

—           Ja «Hiuss» šinī muklājā iegrimis pilnīgi. . . — Bogdans iesāka.

Jurkovskis nepacietīgi paraustīja plecus:

—           Ko tur tik daudz prātot! Izkāpsim pa augšējo lūku un paskatīsimies.

Viņi devās prom no kesona un, atstādami uz linoleja rūsganas, taukainas pēdas, uzkāpa šaurajā kravas lūkas nodalījumā.

—           Purvs uz Venēras, iedomājieties tikai! — Mihails Antonovičs murmināja. — Tas tik ir pārsteigums!

Augšējo lūku viņi vēra vaļā uzmanīgi, kuru katru mirkli gatavi to atkal aizcirst. Taču nekas briesmīgs nenotika. Atskanēja smalka šņākoņa: nodalījumā ielau­zās Venēras atmosfēra, tad viss apklusa.

—           Urā, — mierīgi noteica Jurkovskis. — Viss kār­tībā. Taisiet vaļā.

Lūka atkrita šķindēdama. Jermakovs, kurš stāvēja pašā priekšā, noliecās pāri malai. Viņam aiz muguras, nepacietīgi mīņādamies, spiedās Jurkovskis un Mihails Antonovičs. Dauge, kurš bija iespraucies starp abiem, ar nesaprotamu izsaucienu atlēca atpakaļ. . .

—    J-jā, — kāds norūca. — Ļ-ļoti interesanti . . .

Viņi nekā neredzēja. «Hiusu» apņēma blīva viļņojo­šas, pilnīgi necaurredzamas, dzeltenas miglas siena. Lejā, kādus pusotrus metrus zemāk, blāvi spīdēja muk­lājs. Klusumā bija dzirdamas neskaidras skaņas, kas at­gādināja ne īsti apslāpētu klepu, ne īsti burbuļošanu. Kosmonauti ilgi stāvēja, vērdamies duļķainajos, bālga­najos iztvaikojumu viļņos. Reizēm viņiem šķita, ka priekšā pavīd kaut kādas ēnas, iznirst kādas ķēmīgas, pelēkas formas, bet uzplūda arvien jauni un jauni mig­las slāņi, un viss izzuda.

—           Pietiks, — sacīja beidzot Jermakovs. — Man acīs jau sāk tumst. Būs jālaiž darbā infrasarkanā tehnika, — viņš izslējās un palūkojās augšup. — Aha, «Mazulītis», liekas, ir savā vietā!

—           Pamatīgi esam iestiguši… — ar krūtīm gulēdams uz lūkas malas, Spicins nemierīgi grozījās te uz vienu, te uz otru pusi. — Reaktoru gredzeni iegrimuši slīkšņā līdz pamatiem.

—           Nekas, paskatīsimies, iepazīsimies ar stāvokli un mēģināsim pacelties.

—    Bet ja korpuss iegrims vēl dziļāk?

Infrasarkanā tehnika neko nenoskaidroja.

Uz ekrāna virmoja ēnas, viena un tā pati vieta šķita te staigna, te blīva, te irdena . . .

—    Labāk iziesim ārā, — Jurkovskis lika priekšā.

—   Tur redzēs, ko darīt.

Viņš jau grasījās izlēkt. Bikovs satvēra viņu aiz pleca.

—    Kas tad nu? — ģeologs mazliet īdzīgi jautāja.

—    Mūsu dzīve pilna pārsteigumu, — Bikovs sacīja.

—   Es iešu pirmais.

—    Kādēļ tā?

Bikovs klusēdams parādīja automātu.

—           Beidziet reiz tēlot lordu Rokstonu! — Jurkovskis atgrūda Alekseja roku.

—           Bikovam taisnība, — Jermakovs pievienojās. — Lūdzu, palaidiet mani pa priekšu, Vladimir Serge­jevič.

—    Es nesaprotu . . .

—           Palaidiet mani un Bikovu. Pēc trim minūtēm es at­griezīšos . ..

Visi zināja, ka nolikums aizliedz komandierim pirma­jam atstāt kuģi pēc nosēšanās nepazīstamā vietā. Taču . .. viņi saprata Jermakovu. Jurkovskis klusēdams atvirzījās sāņus. Bikovs ar ātru kustību nostādīja auto­mātu uz drošinātāju un nolēca Jermakovam pakaļ. Viņa kājas līdz pat ceļgaliem iestiga šķidrā masā.

Otrās daļas beigas

TREŠĀ DAĻA URĀNA GolkondaS KRASTOS

PURVā

Purvs uz Venēras . . . Tas kosmonautiem šķita absurds. Lielāks absurds nekā palmu birzis uz Mēness vai govju ganāmpulki uz asteroīdu kailajām smailēm. Bālgana migla ugunīgu de­besu vietā un šķidras dūņas — liesmaini sausu smiltāju vietā. Tas sagrāva sen un cieši iesakņoju­šos priekšstatu un pats par sevi bija ļoti svarīgs atklā­jums. Līdz ar to šis fakts neiedomājami sarežģīja stā­vokli, jo nāca gluži negaidīts. Bet nekas tā neizjauc nopietnu pasākumu kā negaidīts pavērsiens. Pat Gobi tuķsneša transportieru drošsirdīgais vadītājs, kuram zi­nātniskās teorijas par Venēru bija maz pazīstamas un kuram līdz ar to nebija pilnīgi nekādu priekšstatu par šo planētu, jutās zaudējis pašpaļāvību: tas mazumiņš, ko viņš ieraudzīja caur vaļējo lūku, galīgi neatbilda tuk­snešu speciālista lomai, kurai viņš bija gatavojies.

Pārējos komandas locekļos — par cik viņu uzskati par lietām un paradībam bija plašaki — negaidītais at­klājums radīja daudz dziļākas bažas. Nevarētu sacīt, ka piloti un ģeologi nebūtu sagatavojušies dažāda veida sa­režģījumiem un neveiksmēm. Nepavisam tā nebija. Visi zināja, teiksim, ka, ievērojot «Hiusa» ātrumu, nosēšanās vieta var atrasties vairākus tūkstošus kilometru attālu no Golkondas, «Hiuss» varēja nosēsties kalnos, apgāz­ties, varēja pat sašķīst pret klintīm. Taču tās bija jau iepriekš paredzētas neveiksmes un sarežģījumi un tādēļ bailes neradīja, pat ja arī draudēja ar bojā eju. «Lielā pasākumā vienmēr ir risks,» mēdza sacīt Krajuhins, «un tiem, kuri ļoti baidās nāves, ar mums nav pa ceļam.» Bet purvs uz Venēras!

Ar visu savaldību un milzīgo pieredzi kosmonauti,